Cilvēka gremošanas orgāni ir piemēroti daudzveidīgas barības sagremošanai. Mutes dobumā notiek barības mehāniska sasmalcināšana un sākas ķīmiskā šķelšana. Uz barību iedarbojas pirmā gremošanas sula - siekalas. Mutes dobumā atveras siekalu dziedzeru izvadkanāli. Cilvēka siekalās esošais enzīms amilāze šķeļ ogļhidrātus. Enzīms lizozīms iznīcina mikroorganismus. Gļotviela mucīns salipina barību.
Ar mēles palīdzību barība tiek nogādāta rīklē, kur sākas barības vads un elpceļi. Barības vada gļotādas dziedzeri izdala sekrētu, kurš veicina barības piciņu slīdēšanu. Saraujoties barības vada gludajai muskulatūrai, barība nonāk kuņģī.
Kuņģa sula satur enzīmu pepsīnu un sālsskābi. Pepsīns šķeļ olbaltumvielas. Sālsskābe rada pepsīnam nepieciešamo skābo vidi (pH=2) un uzbriedina olbaltumvielas, veicinot to šķelšanu. Sālsskābe iznīcina arī daudzus ar barību norītus mikroorganismus. Kuņģa gļotādas dziedzeri izdala gļotas, kas pasargā kuņģa audus no pepsīna un sālsskābes iedarbības.
Kuņģa muskulatūras kustības veicina barības pārvietošanos uz divpadsmitpirkstu zarnu, kurā ieplūst aizkuņģa dziedzera un žults sula.
Aizkuņģa dziedzera sula neitralizē kuņģa radīto skābo vidi, padarot to viegli sārmainu. Aizkuņģa dziedzera amilāze turpina šķelt cieti. Ogļhidrātu šķelšanas galaprodukts ir glikoze, kas uzsūcas asinīs tievajā zarnā. Līdzīgi kā kuņģī pepsīns, aizkuņģa dziedzera tripsīns turpina šķelt olbaltumvielas.
Aizkuņģa dziedzera sula satur arī enzīmu peptidāzi, kurš olbaltumvielu šķeļproduktus sadala līdz aminoskābēm, kuras uzsūcas asinīs tievajā zarnā.
Divpadsmit pirkstu zarnā sākas tauku šķelšanās. Tauki barības masā veido pilienus un gremošanas enzīmiem ir grūti piekļūt visām tauku molekulām. Pilienus mazākās pilītēs sadala žults. Žults veidojas aknās, bet uzkrājas žultspūslī. Emulģētos taukus šķeļ aizkuņģa dziedzera enzīms lipāze. Tauku šķelšanās galaprodukti ir taukskābes un glicerīns, kas uzsūcas limfā tievajā zarnā.
Attēlā: tievās zarnas bārkstiņas
No divpadsmit pirkstu zarnas barības masa pārvietojas tālāk pa tievo zarnu. Tievās zarnas sienas dziedzeršūnas izdala zarnu sulu. Tā ir sārmaina un satur daudz enzīmu, kuri pabeidz barības vielu sašķelšanu.
Tievajā zarnā notiek barības vielu uzsūkšanās. Ūdens un barības vielu uzsūkšanos veicina zarnu bārkstiņas, kuras palielina tievās zarnas virsmu. Vielu uzsūkšanās notiek gan difūzijas, gan aktīvās pārneses veidā. Caur gļotādas bārkstiņām barības vielas nonāk asinīs vai limfā.
Tauku šķelšanās produkti - taukskābes un glicerīns - uzsūcas limfā un nonāk lielā asinsrites loka vēnās.
Tievā zarna pāriet resnajā zarnā. Resnās zarnas sākumdaļai ir maisveida izaugums - aklās zarnas piedēklis apendikss. Šajā izaugumā var rasties aklās zarnas iekaisums jeb apendicīts, kad ir jāveic operācija, jo, pretējā gadījumā piedēklis var plīst un izraisīt smagas sekas. Ūdens un sāļi uzsūcas, bet no nesagremotajām barības atliekām veidojas fekāliju masa. Resnajā zarnā dzīvo mikroorganismi, kas sintezē organismam nepieciešamos vitamīnus. Zarnu nūjiņas sintezē K vitamīnu un vairākus B grupas vitamīnus, kurus izmanto organisms. Lietojot antibiotikas, aiziet bojā ne tikai patogēnās baktērijas, bet arī normālā zarnu mikroflora - cilvēkam nepieciešamie mikroorganismi. Tādēļ, lai atjaunotu zarnu mikrofloru pēc antibiotiku lietošanas, uzturā vajadzētu lietot jogurtu vai biolakto.
Nesagremotās uztura atliekas uzkrājas resnās zarnas beigu daļā - taisnajā zarnā un caur anālo atveri tiek izvadītas no organisma.