Ļeņina nāve
1922. gadā J. Staļins kļuva par Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru un pakāpeniski nostiprināja savas pozīcijas partijas virsotnē.Laikā no 1917. līdz 1922. gadam Ļeņins bija partijas un līdz ar to visas Krievijas vadonis. 1922. gadā viņš saslima un 1924. gadā nomira. Viņa ķermenis tika iebalzamēts un novietots mauzolejā Sarkanajā laukumā, kas vēlāk kļuva par komunistiskā režīma kulta vietu. Petrograda tika pārdēvēta par Ļeņingradu. Ļeņina darbi tika pasludināti gandrīz vai par svētajiem rakstiem. Par vienu no svarīgākajiem uzdevumiem padomju izglītības sistēmā kļuva audzināšana ar Ļeņina dzīves un darbības paraugu. Visus partijas biedrus, komjauniešus un pat bērnu organizāciju biedrus sauca par ļeņiniešiem.
Ļeņins tika padarīts par atdarināšanas cienīgu ideālu. Tika idealizēti viņa mērķi, politika un personība.
Ļeņina mūmija
Cīņa par varu
Pēc Ļeņina nāves partijā sākās nežēlīga cīņa par varu. Līdz 1926. gadam valdīja Josifa Staļina, Grigorija Zinovjeva un Ļeva Kameņeva „triumvirāts”. Viņi visi cīnījās pret Trocki, bet galvenā cīņa notika starp Staļinu un Trocki.Svarīgi!
Ļevs Trockis bija krievu revolucionārs,sociālists un marksists. Pēc boļševiku varas nostiprināšanās viņš ieņēma augstus amatus un pēc Ļeņina nāves Trockis veidoja opozīciju Staļinam.
Ļevs Trockis
Vēl pirms nāves Ļeņins nojauta iespējamās domstarpības partijas līderu vidū un par to brīdināja partijas 13. kongresa delegātus. Tomēr kongresa delegāti neievēroja šo brīdinājumu un neatcēla Staļinu no partijas ģenerālsekretāra amata. Staļins pakāpeniski atbrīvojās no visiem saviem politiskajiem konkurentiem un nodibināja vienpersonisku varu. 1929. gadā Trocki izraidīja no PSRS (1940. gadā Staļina sūtīts aģents viņu nogalināja), Kameņevu un Zinovjevu apvainoja opozīcijā, izslēdza no partijas un safabricētas apsūdzības pamata notiesāja uz nāvi. Tā pakāpeniski Staļins atbrīvojās no visiem konkurentiem un to vietā iecēla uzticamus cilvēkus.
Svarīgi!
Valstī tika izveidota stingri birokrātiska piramidālā varas struktūra.
Augšgalā atradās Komunistiskās partijas vadonis Staļins un augstākā politiskā vadība – partijas CK (centrālā komiteja), zemāk – birokrātiskais partijas un valsts aparāts, bet apakšā – tiešie pavēļu izpildītāji. Vara no augšas uz leju tika realizēta bezierunu pavēļu formā. Valstī valdīja Staļina personības kults. Visi nopelni tika piedēvēti viņam.
Staļins
Staļins
Ekonomiskās sistēmas maiņa. Industrializācija un kolektivizācija
Staļinam nebija pieņemama jaunā ekonomiskā politika, jo tā sniedza cilvēkiem pārāk lielu rīcības brīvību. 1931. gadā Staļins paziņoja, ka valsts par 50 līdz 100 gadiem atpaliek no attīstītajām valstīm. Šī atpalicība jāpārvar desmit gados. Valsts ekonomika tika pārvērsta par cīņas fronti.
- Sākot ar 1928. gadu Staļins ieviesa piecgadu plānu.Piecgades plāns bija PSRS saimniecības attīstības plānošanas pamatforma, kas saglabājās valsts un republiku mērogā līdz padomju sistēmas sabrukumam.
- Tika nacionalizēti visi uzņēmumi un bankas.
- PSRS mērķis bija valsts industrializācija, un tam bija nepieciešami līdzekļi, kurus Staļins plānoja iegūt ar lauksaimniecības palīdzību.Lai nopirktu nepieciešamo ārzemju tehniku, vajadzēja palielināt lauksaimniecības preču eksportu, īpaši labības. Lai nodrošinātu pilnīgu kontroli pār lauksaimniecisko ražošanu, tika uzsākta zemnieku saimniecību apvienošana kolhozos.Industrializācija ir mašinizētās lielražošanas izveidošana un attīstīšana visās saimniecības nozarēs, īpaši rūpniecībā.
- 1929. gadā sākās masveida kolektivizācija.Kolektivizācija ir individuālo zemnieku saimniecību apvienošana lielsaimniecībās (kolhozos).
Zemniekiem piespiedu kārtā bija jāstājas kolhozos un jāatdod kopīgai lietošanai inventārs un lopi. Turīgākie zemnieki, kurus sauca par kulakiem, tam pretojās. Kolhozu dibināšanas gados uz Sibīrijas nometnēm izsūtīja apmēram 9,5 milj. turīgo zemnieku.
Troikas par kulakiem varēja uzrādīt jebkuru zemnieku, rezultātā tā īpašums tika konfiscēts un ģimene izsūtīta uz nometnēm.
Troika bija trīs cilvēki (prokurors, čekas pilnvarotais un milicijas priekšnieks), kas izlēma apsūdzēto likteni.
Kaut arī kolektivizācijas laikā lauksaimnieciskā ražošana samazinājās, tomēr labības eksports pieauga.
1928. gadā labības kopievākums bija 73,3 milj. tonnu un valstij tika nodots 10,8 milj. tonnu. 1933. gadā kopievākums bija 68,4 milj. tonnu, bet valstij bija jānodod 23,3 milj. tonnu. Šajos gados liellopu skaits samazinājās no 70,5 milj. līdz 38,4 milj., bet cūku skaits no 26 milj. līdz 12 milj.
Daudzviet zemniekiem tika atņemts pēdējais. Laukos sākās bads. Īpaši smagi cieta Ukraina, Kazahija un Ziemeļkaukāzs. Tie bija galvenie graudkopības rajoni.
No 1929. gada līdz 1932. gadam bada nāvē nomira 10 līdz 15 milj. cilvēku. Laukos tika novēroti pat kanibālisma gadījumi. Bet valsts pat vislielākajos bada gados nesamazināja graudu eksportu. Tā vietā, lai palīdzētu badā nonākušajiem, valsts uzsāka jaunu teroru.
Svarīgi!
1932. gadā tika publicēts likums par sociālistiskā īpašuma aizsardzību. Tautā likums ieguva nosaukumu – „piecu vārpu likums”.
1932. gadā PSRS ieviesa pasu sistēmu, bet zemniekiem pases nedeva. Tiem bija liegta iespēja brīvi pārvietoties. Tā bija savdabīga dzimtbūšana, jo zemnieks bez augstāku amatpersonu atļaujas nevarēja atstāt savu dzīvesvietu.
Tikmēr industrializācija virzījās uz priekšu. 1. piecgadē uzcēla 1500 jaunus rūpnieciskos uzņēmumus. Uzņēmumi tika apgādāti ar ārzemēs iepirktām iekārtām, bet to atdeve bija nepietiekama, jo trūka profesionāli sagatavotu strādnieku. Nereti sīku bojājumu dēļ iekārtas stāvēja neizmantotas. Tā, piemēram, stāvēja un rūsēja amerikāņu virpošanas darbagalds, kas maksāja 25 000 dolāru, bet salabošana maksāja vien 50 dolārus.
Arī pirmo piecgadu plāni bija noteikti nereāli. Par plānu neizpildi draudēja cietums, tad uzņēmumu vadītāji bieži pārspīlēja rādītājus.
Pakāpeniski tomēr PSRS rūpnieciskā ražošana pieauga. PSRS no agrāras valsts bija kļuvusi par industriālu valsti, bet tas notika uz zemnieku rēķina, izmantojot politieslodzīto darbaspēku.
Staļiniskais terors
Svarīgi!
Jau 1919. gadā pēc Ļeņina rīkojuma tika izveidots GULAG – Galvenā nometņu pārvalde.
Tā bija nometņu sistēma, uz kurieni izsūtīja visus valsts ienaidniekus. Pēc uzbūves un nežēlīgo izturēšanos pret ieslodzītajiem neatšķīrās no vēlākām nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometnēm.
Sākumā nometnēs nokļuva boļševiku politiskie pretinieki un Krievijas inteliģence – inženieri, ārsti, agronomi, mākslinieki.
20. un 30 gadu mijā masveida izsūtīšanai pakļāva zemniekus.
Sieviešu baraka koncentrācijas nometnē
Nežēlīgs terors sākās pēc 1934. gada 1. decembra, kad Smoļnijā tika nogalināts Ļeņingradas partijas organizācijas vadītājs, CK (Centrālās Komitejas) sekretārs S. Kirovs. Viņš bija populārs gan partijas aprindās, gan tautas vidū, tādējādi viņš bija Staļina konkurents. Par to liecināja arī vēlēšanu rezultāti. 1934. gada partijas 17. kongresā, balsojot par CK sastāvu pret Staļinu nobalsoja 292, bet pret Kirovu tikai 3. Vēlēšanu rezultātus pēc Staļina rīkojuma pārlaboja, paziņojot, ka gan pret Staļinu, gan pret Kirovu nobalsojuši tikai 3 kandidāti. Tautai Kirova slepkavība tika pasniegta kā sociālisma ienaidnieku darbība. Izmeklēšana un tiesas process kļuva formāls. Valstī tika radīta baiļu un naida atmosfēra. Ar apcietinātajiem un viņu ģimenes locekļiem neviens nedrīkstēja uzturēt sakarus. Sievām ieteica pēc iespējas ātrāk panākt šķiršanos, bet bērniem – atteikties no vecākiem. Piemēram, kad tika apcietināts Maskavas kāda rajona partijas sekretārs ar sievu, viņu 13 gadus veco meitu piespieda uzstāties pionieru sapulcē un pieprasīt savu vecāku, kuri apsūdzēti par spiegošanu, nošaušanu.
Svarīgi!
Represiju kulminācija bija publiskie tiesas procesi pret „tautas ienaidniekiem” 1936. – 1938. gadā.
Gan vadošajiem partijas darbiniekiem, gan armijas komandieriem, gan vienkāršajiem pilsoņiem izvirzīja dažādas apsūdzības:
- par sakariem ar Trocki un trockistiem;
- par sazvērestību pret padomju varu;
- par spiegošanu Vācijas un Japānas labā;
- par mēģinājumiem atjaunot kapitālismu.
Apsūdzētos ar spīdzināšanu piespieda atzīties un lika publiski tos atzīt. Apsūdzības nolasīja PSRS ģenerālprokurors A. Višinskis, kurš savu uzstāšanos parasti beidza ar vārdiem: „Es pieprasu visu šo trako suņu nošaušanu!”
A. Višinskis
Represiju rezultātā no Ļeņina vadītā Politbiroja locekļiem dzīvs bija palicis tikai pats Staļins.
No partijas 17. kongresā ievēlētajiem 139 CK locekļiem nogalināja 114 (80%). Armijas „tīrīšanas” laikā bojā gāja 90% no augstākā komandējošā sastāva. Precīzi skaitļi nav zināmi, bet represiju laikā tika iznīcināti ap 12 milj. cilvēku.
Staļina konstitūcija
Svarīgi!
1936. gada 5. decembrī PSRS pieņēma jaunu konstitūciju.
Pēc satura tā bija viena no demokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē, bet pēc būtības tā bija „konstitūcija uz papīra”, jo tās principi netika realizēti dzīvē.
Saskaņā ar konstitūciju:
- Augstākais varas orgāns valstī bija PSRS Augstākā Padome, bet reāli valsti pārvaldīja VK (b) CK un pārējais partijas aparāts ar Staļinu priekšgalā;
- Konstitūcija pasludināja visu iedzīvotāju slāņu vienlīdzību, bet pases zemniekiem netika izdotas;
- Tika deklarēta personas neaizskaramība. Vārda un preses brīvība, bet cilvēki tika izsekoti, apcietināti un nošauti.
Tauta dzīvoja divkosīgu dzīvi.