3. Zinātne, kultūra, reliģija Grieķijā

Apollons.

 

Sīzifs.

Olimpa dievu kults bija obligāts visiem pilsoņiem. Katrā polisā bija savs dievs – aizgādnis:

Atšķirībā no Seno Austrumu reliģijām, grieķi tik ļoti nezemojās dievu priekšā, tiem nebija tik varenu priesteru (kas ietekmētu politiku), tempļiem nepiederēja milzīgi īpašumi. Grieķiem templis nekad nebija kultūras un pārvaldes centrs.

 

Grieķijā bija svētnīcas, kuras godināja visi grieķi, piemēram, Apollona templis Delfos, Zeva templis Olimpijā un Samas salā.

Delfos dievs Apollons esot dibinājis pareģošanas vietu – orākulu. Kopš 8. gs. p.m.ē. tas kļuva par vispāratzītu padomdevēju grieķiem dažādos politiskos un citos jautājumos. To apmeklēja parasti bagātas amatpersonas, atvedot līdzi dāvanas un upurus. Arī svešzemju sūtņi šeit brauca pēc padoma. Pareģojumus nesakarīgi izkliedza transā nonākusi priesteriene (pītija).

 

 

Priesteri šos vārdus pārveidoja atbildē, kas arī nebija īsti saprotama. Un varēja izskaidrot dažādi, lai nepiepildīšanās gadījumā nenestu atbildību.

Homērs.

Neskatoties uz to, ka filozofiskā doma pastāvēja gan Senajā Indijā, gan Senajā Ķīnā, par filozofijas zinātnes izveidotājiem uzskata sengrieķus. Tāpat kā mīts, arī filozofija izauga no vēlēšanās izprast apkārtējo pasauli. Grieķu filozofijas un zinātnes sākumi radās Mazāzijā joniešu pilsētās un grieķu kolonijās Dienviditālijā un Sicīlijā 7. gs. otrā pusē p.m.ē. Grieķu domātājus neapmierināja mītiskais pasaules skaidrojums, jo viņi uzskatīja, ka viss radies no pirmvielas. Agrīnie filozofi centās pasaules rašanos izskaidrot racionāli, balstoties uz novērojumiem. Izpētes objekts bija daba. Šos filozofus sauca par natūrfilozofiem (natūrfilozofija – dabas filozofija). Natūrfilozofu idejas valdīja no 7. gs. beigām – 5. gs. vidum p.m.ē. Neskatoties uz to, ka arī viņu skaidrojumi bija kombinēti ar mītiem, attīstījās jauns un racionālāks domāšanas veids blakus vecajiem mītiem. Cilvēks sāka ticēt savām prāta spējām.

 

Par grieķu filozofijas un zinātnes pamatlicēju tiek uzskatīts Taless no Milētas (ap 625. – 547. g. p.m.ē.). Par pirmvielu viņš uzskatīja ūdeni, kas atrodas nepārtrauktā kustībā, radot visu, kas pasaulē eksistē. Citi natūrfilozofi par pirmsākumu uzskatīja uguni vai gaisu, bet Anaksimandrs no Milētas - Apeironu – nenoteikts, bezgalīgs elements, kas atrodas mūžīgā kustībā. Savukārt Heraklīts no Efesas par pirmsākumu uzskatīja uguni. Viņš par pasaules attīstības pamatu uzskatīja kustību, pārvērtību un pretmetu savstarpēju iedarbību, piemēram, diena un nakts, aukstums un siltums nomaina viens otru.

 

 

Natūrfilozofija ietvēra dabaszinātņu un citu zinātņu aizsākumus.

Grieķiem bija sasniegumi arī matemātikā, ģeometrijā, astronomijā un kosmoloģijā (mācība par Visumu, grieķiem par dabu). Viņu priekšstati par Visumu bija primitīvi. Valdīja uzskats, ka pastāv Pasaules okeāns, kas aptver zemi. Zemi grieķi uzskatīja gan par plakanu disku, gan kā cilindru. Daži filozofi par Visuma centru uzskatīja Zemi, bet, piemēram, matemātiķis un filozofs Pitagors – uguni, ap kuru rotē Zeme un Saule.

 

Taless bija pirmais, kurš debess spīdekļus neuzskatīja par dieviem, bet par dabiskiem materiāliem ķermeņiem.585. g. p.m.ē. Taless noteica Saules aptumsumu un izskaidroja to ar to, ka Mēness aizsedz sauli.

Anaksimandrs uzskatīja, ka pirmās dzīvības formas radušās jūrā Saules siltuma iedarbībā. Viņu uzskata arī par pirmo kartogrāfu pasaulē, jo viņš pirmais uzzīmēja Zemes un jūras kontūras.

  

 

Arhaiskajā laikmetā grieķi sāka rakstīt vēsturi no tādiem avotiem kā: episka rakstura sacerējumi, annāļu (vēstures notikumu apraksti pa gadiem) tipa pieraksti, amatpersonu un olimpisko spēļu uzvarētāju saraksti, likumi, līgumi utt.

Klasiskajā laikmetā Grieķijā radās jauni filozofijas virzieni un skolas. Par izpētes objektu kļuva ne tikai daba un kosmoss, bet arī cilvēks kā personība.

5. gs. p.m.ē. radās mācība par atomiem. Pazīstamākais no šīs mācības pārstāvjiem bija Dēmokrīts.

Dēmokrīts.

 

Atomisti savu teoriju balstīja uz 3 lietām: atomiem, telpu (tukšumu) un kustību. Viņi uzskatīja, ka viss sastāv no bezgalīgi daudzuma daudzveidīgām, nedalāmām, sīkām daļiņām – atomiem. Atomi nekur nerodas un nepazūd, tikai kustas tukšumā. Savstarpēji savienojoties rada lietas.

 

5. gs. p.m.ē. radās sofistika – filozofijas virziens Grieķijā, kā arī māka asprātīgi vadīt diskusijas. Sofisti bija ceļojoši skolotāji, kas par samaksu mācīja retoriku – runas sastādīšanu, diskutēšanas mākslu, kā arī dažādas zinības, īpaši politikā. Sofisti pārzināja gan filozofiju, gan medicīnu, gan mūziku, gan literatūru.

Sofistikas rašanās ir saistīta ar demokrātiju. Politiķiem vajadzēja prast pārliecināt publiku ar savu runu. Lai piedalītos politiskajā dzīvē, tautas sapulcē, tiesas sēdēs, vajadzēja pārzināt tiesības, valsti, cilvēku utt. Tikpat svarīga bija arī daiļrunas māksla – retorika – oratora māksla.

 

Sofists Protagors pasludināja cilvēku par visu lietu mēru.

Kopš Sokrata (470./469. – 399. p.m.ē.) par galveno izpētes objektu stabili kļuva cilvēks. Atēnieti Sokratu interesēja cilvēks kā morāla būtne. Viņa vadmotīvs bija: „Izzini pats sevi!”. Sokrats bija ētikas zinātnes pamatlicējs. Neskatoties uz to, ka Delfu orākuls bija atzinis viņu par gudrāko vīru, Sokratam pieder teiciens: „Es zinu, ka neko nezinu.” Sokrats mēdza ar gudriem jautājumiem iedzīt strupceļā pat visgudrākos vīrus, tādējādi liekot atzīt, ka patiesībā viņi daudz ko nezina. Sokrats tika apsūdzēts bezdievībā un jaunatnes samaitāšanā, viņam tika piespriests nāves sods.

 

Izcili vēlā klasiskā laikmeta filozofi bija arī Platons un Aristotelis.

 

Platons.

Atēnietis Platons (428./427. – 348./347. g. p.m.ē.) izstrādāja mācību par divām pasaulēm: lietu un ideju pasauli. Īstā pasaule ir nemainīgā ideju pasaule, bet lietu pasaule ir tikai konkrētu lietu vispārīgās idejas atspulgs, ēna, kopija.

Platons izstrādāja ideālas valsts teorētisko modeli – vienkārša agrāra aristokrātiska polisa ar ierobežotu skaitu iedzīvotāju, kuras varētu iedalīt 3 grupās:

Platons bija pirmais, kas nodibināja filozofu skolu Atēnās – varoņa Akadēma birzī ārpus pilsētas. No šī vārda radusies „akadēmija”. Skola pastāvēja apmēram 900 gadus. To 529. g. m.ē. slēdza kristīgās Bizantijas imperators Justiniāns I.

Platona skolnieks Aristotelis (384. – 322. g. p.m.ē.) no Stagīras Halkidikes pussalā atteicās no Platona mācības par esamību kā ideju pasaules atspulgu.

 

Aristotelis bija saistīts ar Maķedonijas galmu. Viņa tēvs bija Filipa II galma ārsts, bet Aristotelis bija Filipa II dēla Aleksandra skolotājs. Aristotelis bija vispusīgi izglītots. Viņa ideāls bija vidusceļš starp divām galējībām. Drosme ir vidus starp gļēvulību un pārgalvību, devīgums – starp izšķērdību un skopumu, lepnums – starp lielību un pazemošanos. Aristotelis uzskatīja, ka valsts iekārtai jābūt vidū starp tirāna vienpersonisku varu un pūļa patvaļu. Šis vidusceļš bija jaukta valsts forma, kaut kas no monarhijas, kaut kas no demokrātijas un aristokrātijas. Aristotelis nodibināja savu skolu Likejas Apollona birzī netālu no Atēnām. No tā cēlies vārds Likejs (licejs).Aristotelis tiek uzskatīts par pēdējo lielāko Senās Grieķijas filozofu.

Epikūrs.

  

Stoicisma pamatlicējs bija Zēnons. Nosaukums radies no Stojas, kur pirmie stoiķi skaidroja savu mācību, ka cilvēkam jādzīvo saskaņā ar sevi un dabu.

 

Par zinātnes centru hellēnisma laikmetā kļuva Aleksandrija, kur valdnieks Ptolemajs I nodibināja pirmo zinātniskās pētniecības centru pasaulē – muzejonu ar lielāko bibliotēku senajā pasaulē (700 000 tīstokļu). Šeit uzturējās zinātnieki no visas pasaules.

Grieķu orderi.

  

Akropole bija pilsētas centrs, kurā glabājās Pirmās Atēnu jūras savienības kase.

 

 

4. gs. p.m.ē. pilnveidojās laicīgā arhitektūra. Izplatītas bija stojas – kolonāde ar slēgtu aizmugurējo sienu un pārjumi. Stojas jaunieši izmantoja, lai trenētos sportā, bet filozofi šeit skaidroja savu mācību.

 

Tāpat attīstījās teātru celtniecība. Katrā pilsēta atradās vismaz viens teātris. Senākais un slavenākais ir Dionīsa teātris Atēnās.

 

Šajā laikmetā radās arvien jaunas un neredzētas būves: valdnieku un privātpersonu pilis, kapenes – mauzoleji (nosaukums no satrapa Mausola kapenēm Halikarnāsā 3. gs. p.m.ē.), arsenāli, viesnīcas utt.

Hellēnisma arhitektūrai raksturīga tieksme uz monumentalitāti, greznu iekšējo un ārējo apdari. Šajā laikā valdnieka vara bija paplašinājusies salīdzinot ar mazajām grieķu polisām, kā arī māksliniekiem bija jāizdabā pasūtītāju vēlmēm.

7. gs. p.m.ē. attīstījās grieķu tēlniecība, jo radās vajadzība veidot dievu tēlus. Sabiedriskās vietās mēdza uzstādīt sportisku, jaunu vīriešu kailfigūras pilnā augumā. Šīs figūras sauca par kūriem jeb Apolloniem. Domājams, ka tie bija olimpisko spēļu uzvarētāju tēli. Tie bija vispārināti tēli bez individualitātes. Gan dievi, gan cilvēki tika atveidoti vienādi, tos varēja atšķirt pēc atribūtiem (Zevs ar ērgli, Apollons ar liru) vai arī pēc uzraksta. Sākotnēji figūras bija stingri simetriskas – frontālas (ar viduslīniju sadalāmas 2 vienādās daļās). Sejas rotāja vienāds smaids. Figūras bija bieži vien lielākas par cilvēka augumu.

 

6. gs. p.m.ē. parādījās jaunu sieviešu figūras – koras (arī frontālas).

 

Ar laiku tēlnieki pārkāpa stingro simetriju un uz priekšu izvirzīja vienu kāju. Paši grieķi tās sauca par „prom bēgošiem tēliem”. Ķermeņi kļuva proporcionālāki un pareizāk veidoti. Cilvēka ķermeni darbībā varēja iepazīt sporta spēlēs, kurās no 8. gs. p.m.ē. atlēti piedalījās kaili.

 

Tempļu frīzēs un frontonos tika attēlotas figūru grupas, kur sižeti parasti tika ņemti no mītiem.

 

7. – 6. gs. p.m.ē. tēlniecībā sāka izmantot akmeni, marmoru, bronzu. Statujas arī krāsoja.

6. gs. pēdējā trešdaļā p.m.ē. Atēnās parādījās sarkanfigūru vāzes: figūras atstāja māla krāsā, bet pārējo noklāja ar melnu laku.

 

Nav daudz ziņu par gleznojumiem klasiskajā laikmetā. 5. - 4. gs. p.m.ē. darināja sarkanfigūru vāzes. Gleznotājs Polignots bija pirmais, kurš attēloja uz vāzēm vairākas figūras, mēģinot radīt telpisku iespaidu.

5. gs. beigās p.m.ē.  Apollodors radīja dažādu toņu nokrāsas (agrāk krāsoja tīros toņos). Laikabiedri viņu nodēvēja par „ēnu gleznotāju”.

Pamazām parādījās gan perspektīva, gan gaismēnas, gan dažādi krāsu toņi.

4. gs. p.m.ē. parādījās gleznojumi uz koka dēlīšiem ar vaska krāsām.

Grieķu literatūra aizsākās ar eposiem – dziesminieku skandētu lielformas dzeju, kurā darbojās varoņi un Olimpa dievi. Homērs tiek uzskatīts par pirmo eposu – „Odisejas” un „Iliādas” autoru. Tie bija domāti priekš klausīšanos.

  
Otrs slavens dzejnieks bija Hēsiods. Hēsioda eposs „Teogonija” stāsta par pasaules un dievu izcelšanos, bet poēma „Darbi un dienas” par zemkopju dzīvi. Šī poēma bija kas neredzēts, jo tajā darbojās nevis dievi un dižciltīgie, bet gan zemkopji. Poēmā attēlots zemkopju ikdienas darbs, sociālās netaisnības, bagāto patvaļa pret zemniekiem.

 

Aspazija.

„Tumšajos gadsimtos” nozīmīga bija episkā dzeja, bet arhaiskajā laikmetā liriskā dzeja, savukārt klasiskajā laikmetā priekšplānā izvirzījās dramaturģija – komēdija un traģēdija.

 

Traģēdijās pārsvarā tika attēloti mitoloģiski sižeti, bet bija arī vēsturiskas tēmas. Komēdijās tēloja sadzīves ainas, bieži izsmēja cilvēku netikumus. Bija arī politiska rakstura komēdijas.

 

Izcilākie grieķu dramaturgi:

  

Klasiskajā laikmetā pilnībā izveidojās grieķu teātris. Teātra izrādes vienlaikus bija sacensības par labāko traģēdiju un komēdiju. Dionīsija sacensībās parasti izvirzīja aptuveni 12 traģēdijas un 3 – 5 komēdijas. Katru izrādi izrādīja tikai vienu reizi. Teātra izrādes ilga 4 dienas. Atēnās valsts maksāja teātra naudu, lai arī mazturīgie varētu noskatīties izrādes. Teātrim bija ne tikai izklaidējošs, bet arī audzinošs uzdevums.

Teātri tika būvēti ietilpīgi. Dionīsa teātrī Atēnās bija 15 000 – 17 000 skatītājiem paredzētu vietu. Epidauras teātrī 12 000 – 14 000.

 

Grieķu polisu pilsoņu dzīve bija skaidra un noteikta. Ikviens zināja, kā izturēties mājās un ārpus tās. Pilsoņi savā polisā viens otru pazina, jo polisas bija nelielas. Tajās notika aktīva politiskā dzīve, tautas sapulces, karadienests, kopīgi svētki.

Grieķu dienas kārtība sastāvēja no 2 daļām:

 

Līdz 5. gs. p.m.ē. grieķu dzīvesveids bija pieticīgs gan apģērba, gan mājokļa, gan pārtikas ziņā. Situācija mainījās 4. gs. p.m.ē.

Grieķi, lai nopelnītu iztikai, strādāja vidēji 6 stundas dienā (kaut cik pārtikuša atēnieša darba diena). Tādēļ tiem palika daudz laika, ko veltīt sabiedriski politiskai dzīvei.

Grieķu ideāls bija gan ārēji, gan iekšēji skaists pilsonis – cilvēks ar fiziski izkoptu ķermeni un augstu tikumību. Grieķi ticēja, kas tas viss nāk mantojumā no senčiem, bet vēlāk uzskats mainījās – to varēja panākt arī sevi pilnveidojot. Grieķi daudz laika veltīja sportam, sacensībām un militārām apmācībām. Liela vērība tika pievērsta arī izglītībai. Bērni skolā tika apmācīti spēkā un veiklībā, kā arī mūzikā, literatūrā un citās zinātnēs. Augstākās pakāpes izglītību varēja apgūt filozofu un oratoru skolās.

 

Grieķi maz laika pavadīja mājās. Viņi bieži devās ārpus mājas ne tikai, lai kārtotu svarīgas lietas, bet arī lai izrādītu sevi, uzzinātu jaunumus. Iecienīta satikšanās vieta bija pilsētas centrālais laukums – agora. Atēniešu iecienīta satikšanās vieta bija arī ostmala Pirejā. Tur varēja uzzināt jaunumus no jūrniekiem un tirgotājiem un paklausīties brīnumainus piedzīvojumu stāstus.

Turīgo pilsoņi nami kļuva par sabiedriskās dzīves centriem. Bieži tika rīkoti mielasti – simpoziji (dzīres ar vīna baudīšanu).

 

Atēnās tika atzīmēti aptuveni 50 svētki, kas kopā aizņēma ap 100 dienām. Nedēļas nogales grieķiem nebija brīvdienas. Šāda aktīva svētku kultūra, kāda bija Grieķijā, nekur citur senajā pasaulē nebija.

 

Zēni Spartā no 7 gadu vecuma atstāja ģimenes un tika audzināti kopā. Citās polisās zēni lielāko dienas daļu pavadīja skolā. Neskatoties uz to, ka vīrieši daudz laika pavadīja ārpus mājām, ģimenei bija svarīga nozīme. Nosodoša attieksme pret vīriešiem, kuri neprecējās. Polisai vajadzēja likumīgi dzimušus pilsoņus – karavīrus, tādēļ nestāšanos laulībā uztvēra kā pārkāpumu pret sabiedrību. Svarīgs bija ģimenes kults – senču godināšana.

Vairāk uzticības izpelnījās vīrieši, kam bija daudz bērnu, īpaši dēli.. Ģimenē valdīja tēvs vai vīrs. Mantojumu parasti sadalīja dēliem, ja bija tikai meitas ,tad meitām. 6.gs. p.m.ē. parādījās testamenti, bet neskatoties uz to tēvs nedrīkstēja atstāt meitu bez pūra vai dēlu bez īpašuma.

Sievietēm nebija politisku tiesību. Viņas tika uzskatītas par patstāvīgai dzīvei nespējīgām.

 

Grieķu zinātnieks Taless esot katru dienu pateicies dieviem, ka tie radījuši viņu par cilvēku, nevis dzīvnieku, par hellēni, nevis barbaru, par vīrieti, nevis sievieti.

 

Meitām vīru izraudzījās tēvi. Laulības bija kā darījums, kurā tika slēgts līgums. Starp sievu un vīru bija vecuma atšķirība. Meitas tika izprecinātas 13 - 15 gadu vecumā, bet vīrieši precējās aptuveni 30 gados. Sieva vadīja mājsaimniecību un audzināja bērnus. Viņai bija jābūt strādīgai un paklausīgai. Līdz pat klasiskajam laikmetam laulību šķiršanas nebija. Sievai bija sarežģīti ierosināt šķiršanos. Tādā gadījumā bija jāgriežas pie amatpersonas un jāpierāda pamats laulības šķiršanai. Bet vīrs varēja sievu vienkārši aizraidīt. Viņas pūrs bija jāatdod tam, kura aizbildniecībā viņa turpmāk atrastos.