3. I pasaules karš Latvijā

Pirmais pasaules karš Latviju skāra jau kara sākumā 1914. gadā. Krievija iesaistījās karā kā Balkānu slāvu tautu aizstāve. Galvenais iemesls bija pašas Krievijas intereses Balkānos. Ar iesaistīšanos karā cara valdība cerēja panākt iekšējo saliedētību impērijā.

Latvieši krievu armijā neveidoja nacionālās daļas. Daudzi latviešu karavīri krita pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos Polijā. Precīzu ziņu par bojāgājušajiem nav, bet to skaits varētu būt ap 25 000. Tie bija vislielākie latviešu karavīru zaudējumi Pirmajā pasaules karā.

 

 

1914. gada vasarā Baltijas guberņās norisinājās mobilizācija. Tautā pieauga pretvācu noskaņojums. Saasinājās saimnieciskās grūtības.

 

1915. gada pavasarī karadarbība sasniedz Latvijas teritoriju. Vācu armija no Lietuvas tuvojās Jelgavai, kur vācieši tika apturēti pateicoties galvenokārt zemessargiem – gandrīz tikai no latviešiem saformētajiem Daugavgrīvas cietokšņa apvienoto darba rotu bataljoniem. Zemessargi bija paredzēti nocietinājumu būvēšanai, bet negaidītais vāciešu uzbrukums spieda krievu virspavēlniecību sūtīt tos kaujā.

Vācu karaspēka iebrukums Latvijā 1915. gadā

 

Vilis Olavs

 

Krievijas kara laika pārvaldes iestādes darīja visu, lai panāktu iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras apdraudēja vācu okupācija. Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas cars izdeva pavēli atstāt dzimtās mājas visiem 18–45 gadus veciem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda. Ar to tika panākts, ka Kurzemi un Zemgali atstāj gandrīz pusmiljons bēgļu.

  

Rīgas evakuācija sākās 1915. gada jūlijā. Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās par 50%. Evakuēja ne tikai strādniekus un rūpnīcas iekārtas, bet arī pieminekļus. Rūpniecības iekārtu evakuācija apdraudēja Latvijas rūpniecību. 1920. gadā pēc miera līguma ar Padomju Krieviju izdevās atgūt tikai daļu iekārtu.

 

Lielākā daļa bēgļu atstāja dzimteni bez iztikas līdzekļiem. Mantu un lopus daudzi zaudēja ceļā. Krievijas teritorijā bēgļi mitinājās stacijās vai klajos laukos pat ziemā. Netika organizēta palīdzība, jo Krievijas varas iestādes nebija gatavojušās šādai situācijai. Trūkumā un epidēmijās mira cilvēki, īpaši bērni un veci cilvēki. Latviešu bēgļu inteliģence sāka organizēt pašpalīdzību. Tika dibinātas bēgļu apgādes organizācijas.

 

1915. gadā Pēterburgā tika izveidota  Latviešu Bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja 25 cilvēku sastāvā, kura apvienoja aptuveni 260 bēgļu organizācijas. Tā uzturēja bēgļu patversmes, 54 skolas, 25 slimnīcas un izsniedza pabalstus, pārtiku un apģērbu. Par organizācijas priekšsēdētāju kļuva Vilis Olavs, bet par vietniekiem – Jānis Čakste un Arveds Bergs.

Daudzi no bēgļu organizāciju vadītājiem vēlāk kļuva par Latvijas valstsvīriem. Bēgļu lielākā daļa atgriezās dzimtenē pēc tam, kad Latvijas Republika noslēdza mieru ar Padomju Krieviju.

 

Okupētajā Kurzemē vācieši bija paredzējuši veikt kolonizāciju, ko atbalstīja baltvācu muižnieki. Vietējiem tika uzliktas nodevas un klaušas. Sākās pārvācošana. Skolās mācības notika tikai vācu valodā. Tika izcirsti Kurzemes, Zemgales un Sēlijas meži, ko izmantoja nocietinājumu būvēm. Bija plānots Kurzemē izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, atdot tiem bēgļu gaitās devušos latviešu saimniecības, kā arī piešķirt tiem trešdaļu muižu zemju.

 

Latvijā bija iznīcināti sējumi, nodedzinātas mājas, daudzi latvieši bija devušies bēgļu gaitās. Latviešu inteliģence saprata, ka Vācijas uzvara karā būtu latviešu iznīcība. Kaut gan latvieši neieredzēja ne vācu muižniekus, ne krievu ierēdņus, toreizējā situācijā Krievijas uzvara šķita labāka, jo tad bēgļi varētu atgriezties mājās. Latvieši cerēja iegūt autonomiju – nelielu patstāvību Krievijas valsts ietvaros.

 

 

Ideju par savu kaujas vienību radīja:

Pēc Krievijas valsts domes deputātu J. Goldmaņa un J. Zālīša iniciatīvas tika izveidota Latviešu strēlnieku bataljonu organizēšanas komiteja.

 

Pret bataljonu izveidi bija ietekmīgi cilvēki cara galmā. Tomēr 1915. gada 19. jūlijā (1. augustā) Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks ģenerālis M. Aleksejevs izdeva pavēli formēt bataljonus. Tika publicēts K. Skalbes sarakstītais uzsaukums "Pulcējieties zem latviešu karogiem". Iestāties bataljonos varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.

 

Līdz 1915. gada beigām tika saformēti 8 bataljoni: Daugavgrīvas, Rīgas, Kurzemes, Vidzemes, Zemgales, Tukuma, Bauskas, Valmieras bataljons. Tērbatā (Tartu) izveidoja rezerves bataljonu.

 

Latviešu strēlnieki atšķīrās no Krievijas armijas karavīriem, jo tiem bija teicama stāja, pēc auguma šūti formas tērpi, savi karogi, dziesmas un nozīmes. Strēlniekiem bija savi literārie pulciņi, orķestri, teātri un avīzes. Tika organizētas mācības. Starp komandieriem un ierindniekiem pastāvēja cilvēciskas attiecības. Tiem bija augstas kaujas spējas, jo strēlnieki cīnījās par savu zemi. Latviešu strēlnieki stiprināja tautas nacionālo pašapziņu.

 

Strēlnieku rindās bija arī gleznotāji Jāzeps Grosvalds, Kārlis Baltgailis, Niklāvs Strunke, rakstnieki un dzejnieki – Aleksandrs Grīns, Edvarts Virza, Kārlis Skalbe u.c.

 

1915. gada oktobrī, lai apturētu vāciešu uzbrukumu pie Rīgas, uz fronti sūtīja nesen izveidotos, nepietiekami apmācītos un nepietiekami apgādātos latviešu strēlnieku bataljonus.

 

 

Savā pirmajā kaujā piedalījās Daugavgrīvas bataljons, kurā vairākums bija 17–18 gadus veci strādnieku puiši. Pirmajā kaujā bija 3 kritušie, kurus apglabāja Rīgā, blakus Meža kapiem. Vēlāk tur tika guldīti vēl simtiem kritušo. Izveidojās Brāļu kapi.

 

Rudens kaujās īpaši izcēlās kapteiņa Frīdriha Brieža vadītā rota, kas piespieda atkāpties vienam vācu bataljonam. Strēlnieku bataljoni sakāva vāciešu arī pie Slokas un Ķemeriem. Par strēlnieku panākumiem sāka runāt visā Eiropā. 1915. gadā, kad vācieši zaudēja cerību ieņemt Rīgu, tie izveidoja aizsardzības pozīcijas. Rezultātā frontes līnija nemainījās aptuveni divus gadus.

 

Piemineklis Nāves salā kritušajiem

 

 

1916. gada beigās strēlnieku bataljonus sāka papildināt. Katrā bataljonā četru rotu vietā izveidoja astoņas rotas un tos pārdēvēja par pulkiem. Pulkus apvienoja brigādēs. Krievu virspavēlniecība plānoja lielu uzbrukumu, kurā kā galveno triecienu paredzēts izmantot strēlniekus. Purvainā apvidū starp Babītes ezeru un Olaini, kuru dēvēja par Tīreļa purvu, notika uzbrukums vācu spēkiem. Krievija bija izvirzījusi mērķi – atbrīvot Jelgavu, veiksmes gadījumā visu Zemgali un Kurzemi.

 

Uzbrukums notika 23. decembrī (5. janvāris) 5.00 no rīta, kad vācieši to vismazāk gaidīja. Tika pārrauta vācu fronte, bet tālāki uzbrukumi nenotika, jo krievu virspavēlniecība nebija sagatavojusi papildspēkus. Divas diennaktis stiprā salā (pat līdz –35° C) strēlnieki aizstāvēja savas iekarotās pozīcijas. 25. decembrī sākās uzbrukums Ložmetējkalnam. Ziemassvētku rītā divi latviešu strēlnieku pulki kopā ar Sibīrijas strēlnieku pulku ieņēma Ložmetējkalnu. Tika sagūstīti aptuveni 1000 vāciešu.

 

  

Ziemassvētku kaujas atnesa latviešu strēlniekiem pasaules slavu, kā arī milzīgus zaudējumus. Latviešu strēlnieku rindas saruka par vairāk nekā trešdaļu (latviešu strēlnieki zaudēja aptuveni 9000 kareivju). Kārtējo reizi pierādījās, ka cara ģenerāļi savu iegribu vai vienkārši untuma dēļ brīvi izrīkojās ar, viņuprāt, bezvērtīgajām kareivju dzīvībām. Ziemassvētku kaujas priekšvakarā izvirzītais sauklis par Jelgavas un Kurzemes atbrīvošanu bija izrādījusies tikai liekulīga frāze bez nopietna seguma.

Pēc asiņainajām ziemas kaujām latviešu pulki skaitliski atjaunojās – atgriezās ievainotie, kā arī nāca klāt strēlnieki no rezerves pulka.

 

Krievijā bija notikusi Februāra revolūcija (martā) un cara varas vietā izveidojās Pagaidu valdība. Latvijā dibinājās jaunas partijas, veidojās jaunas pašvaldības.
1917. gada 27. martā latviešu strēlnieku pulku delegāti pulcējās kongresā, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildu komiteju, ko dēvēja par Iskolastrelu. Tajā vairākumā bija boļševistiski noskaņotie strēlnieki, kuru lozungs bija "Nost ar karu!". Kara izbeigšanai viņi aicināja brāļoties ar vāciešiem (mainīties ar cigaretēm, pārtiku un tamlīdzīgi). Latviešu pulkos izrēķināšanās ar virsniekiem nenotika.

1917. gada augusta beigās Rīgas frontē esošās sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus.

 

1917. gada 1. un 2. septembrī notika kauja pie Mazās Juglas.

 

Kauja notika Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru.

 

 

 

Līdz 3. septembrim 12. krievu armija bija atstājusi Rīgu un strēlnieki saņēma pavēli atkāpties. Vācu armija iegāja Rīgā un ieņēma gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet tālāku uzbrukumu neturpināja, jo vajadzēja papildspēkus Rietumu frontē.

1917. gada beigās latviešu strēlniekus apvienoja latviešu korpusos, vēlāk pārdēvēja par divīzijām. Par komandieri tika iecelts J. Vācietis.