Šogad noslēdzas projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” pēdējais satura ieviešanas posms izglītības iestādēs un, tuvojoties projekta noslēgumam, vēlamies uzzināt ar izglītību saistītu cilvēku un ekspertu domas.
Uz trešo sarunu esam aicinājuši dabaszinātņu mācību jomas vecāko ekspertu Mihailu Basmanovu, lai runātu par to, kā raisīt zinātkāri bērnos jau no mazotnes, ko mācīt skolā, lai gatavotu skolēnus reālajai dzīvei un kā mainās mācīšanās process - skolotāja un skolēnu sadarbība, atbildība un lomas.
Kāds, Jūsuprāt, bija galvenais Skola2030 projekta mērķis? Vai projekts Skola2030 bija nepieciešams, lai skola tiktu līdzi skolēnu attīstībai?
Es kā eksakto zinātņu pārstāvis varu teikt, ka visvieglāk attīstību un pārmaiņas var novērot no malas. Mēs, projekta dalībnieki, paši esam šī procesa iekšienē, tādēļ to izdarīt ir grūtāk un tam ir vajadzīgs laiks.
Jebkurā jomā cilvēka pirmā reakcija uz pārmaiņām visbiežāk ir saistīta ar stresu, bailēm, satraukumu, izjauktu ierasto ritmu. Tas ir tikai normāli, jo mēs nezinām, kas notiks tālāk. Šis bija un ir izjūtams vēljoprojām arī izglītības jomā. Skaidrs, ka secinājumi vēl tikai sekos - kad redzēsim rezultātus, kad noritēs pirmie eksāmeni, kad būs noticis skolēnu pilns mācību cikls skolā no 1. līdz 12. klasei, nokārtojot atbilstošus pārbaudes darbus. Tad varēsim izdarīt nopietnākus secinājumus.
Taču šodien par to varam runāt, balstoties uz emocionālām lietām, savu pieredzi un ikdienu. Viennozīmīgi visi piekrīt, ka pārmaiņas bija nepieciešamas. Tas izskan visās iespējamās auditorijās. Arī paši skolotāji saka, ka kaut kas bija jāmaina. Vecās metodes, kas agrāk strādāja ļoti labi, šobrīd nedarbojas tik efektīvi. Un tas nav stāsts par to, vai pati metode ir laba vai slikta, bet par to, ka visa pasaule mainās un turpinās mainīties. Izglītības sistēma nevar būt stagnātiska. Ja salīdzinām, kā mainās tehnoloģijas, mobilās ierīces, digitālie rīki - tās ir ļoti straujas un redzamas pārmaiņas. Taču ja paskatāmies uz skolas klasēm un skolotāju vietu klasē - gan šodien, gan gadus 200 atpakaļ, bilde būtu ļoti līdzīga. Mēs esam pieraduši iet jau iemītajās pēdās.
Skola nepietiekoši māca skolēnam dzīves prasmes, nedod redzējumu, kāpēc es vispār mācos un ko es darīšu ar to, ko esmu skolā apguvis. Tādēļ ar šī projekta ieviešanu priekšplānā izvirzās nevis zināšanas par faktiem, bet izpratne un vispārīgās prasmes jeb lietpratība. Projektā to sauc par kompetenču pieeju, kas nav Latvijas atklājums - daudzas valstis uz to tiecas vai jau īsteno ikdienā. Pirms uzsākt šo projektu, tika veikts liels un apjomīgs darbs - apkopojot un izanalizējot to, kas notiek citās valstīs, citās izglītības sistēmās. Rezultātā nonācām pie secinājuma, ka pārmaiņas ir nepieciešamas un kādu tieši ceļu iesim.
Pilnveidota pieeja mācībās un izglītības standarts, kas nosaka sasniedzamos rezultātus, ir balstīti uz kompetencēm. Svarīgi ir tas, ko skolēns dara ar savām zināšanām un prasmēm. Mainījies arī formulējums. Mēs runājam nevis tikai par to, ko skolēns zina, bet ko skolēns dara ar šīm zināšanām un prasmēm - skaidro, analizē, pielieto, pamato, argumentē.
Šis projekts Latvijas vēsturē ir pirmais vērienīgais projekts, kas aptver visu izglītības sistēmu no pirmskolas līdz 12. klasei visos mācību priekšmetos. Līdz šim bija jomas, kuras regulāri tika uzlabotas vai pilnveidotas, taču tas neskāra visu izglītības sistēmu kopumā.
"Skolēns kļūst aktīvs dalībnieks visiem procesiem, kas notiek skolā, pilsētā, valstī, pasaulē."
Dabaszinātnēs, tāpat kā citās mācību jomās, akcents tiek likts uz zināšanu un prasmju lietošanu, izmantošanu, spēju risināt nestandarta situācijas, identificēt problēmu, pamatoti prognozēt. Skolēns kļūst aktīvs dalībnieks visiem procesiem, kas notiek skolā, pilsētā, valstī, pasaulē. Skolēni ne tikai zina, ka jātaupa enerģija, jāsaudzē resursi, bet viņi to arī dara. Tas, protams, notiek ar skolotāju palīdzību un atbalstu, lai vēlāk, kļūstot par vidusskolēniem, viņi būtu daudz patstāvīgāki un paši spētu organizēt aktivitātes, justies piederīgi skolai un valstij. Ir skaidra vīzija, kādu gribam redzēt skolēnu. Un skolēnam ir skaidrs, kāpēc viņš mācās, kāpēc to visu apgūst. Skola kļūst par lielāku atbalstu tālākai dzīvei, lai veiksmīgi turpinātu savu izglītošanos, darba gaitas, karjeru, personīgo dzīvi.
Jāmainās bija daudz kam - mācību saturam, fiziskajai un emocionālajai videi, attieksmei un skolotāja redzējumam, kas ir skolotājs un kādi ir skolotāja pienākumi. Kad projekts Skola2030 bija vēl tikai izstrādes sākumā, bija pilotskolas, kur aktīvi skolotāji iesaistījās un uzsāka šo pieeju savās skolās un klasēs. Vērojot šos piemērus, redzējām pārmaiņas pat vienas skolas ietvaros. Klasēs, kur notika lietpratības process, mācību stundas kļuva daudz interesantākas un saistošākas, darbs klasē bija pozitīvāks. Gan skolēni, gan skolotāji bija daudz motivētāki.
"Ir jāsaprot, ka mēs nemācam bioloģiju vai ķīmiju, bet skolēnus. Ja skolotājs turpinās domāt, ka viņš māca eksāmeniem, tad tā ir vislielākā kļūda, ko skolotājs var pieļaut!"
Ir jāsaprot, ka mēs nemācam bioloģiju vai ķīmiju, bet skolēnu. Ja skolotājs turpinās domāt, ka viņš māca eksāmeniem, tad tā ir vislielākā kļūda, ko skolotājs var pieļaut! Šodien mēs neko nedrīkstam pārmest skolotājam, jo mēs visi esam mācījušies tradicionāli. Arī skolotājiem reizēm pietrūkst kompetenču prasmes, zināšanas kā sadarboties ar skolēniem un kādas metodes izmantot šodien. Vecās metodes līdz šim strādāja labi, bet šobrīd tās vairs nedod gaidīto rezultātu.
Kas ir galvenais, kas mainījies dabaszinātņu mācīšanas procesā, skolās ieviešot Skola2030 saturu?
Skolēns vairāk ir darītājs, viņš apgūst jaunas lietas caur savām sajūtām, emocijām, piedzīvoto, darīto, kļūst aktīvs mācību procesa dalībnieks un par to uzņemas atbildību. Varam demonstrēt teoriju, formulu, likumsakarību uz tāfeles, liekot skolēniem to iemācīties, “iekalt no galvas”, ja nu tas kādreiz noderēs. Vai varam dot iespēju skolēnam pašam to piedzīvot caur aktivitāti, kur pats skolēns varēs saskatīt likumsakarības, pats saprast, iedziļināties, uzrakstīt, atklāt formulu. Šī jēgpilnā darbība jeb aktivitāte palīdz saprast, ko īsti es mācos, piedzīvot īstā atklājēja sajūtas, ticēt savām spējam. Turklāt, tas paliek atmiņā daudz labāk!
Jau no pirmskolas bērni kļūst par pētniekiem. Mēs gribam, lai viņi uzvedas un darbojas kā zinātnieki! Zinātnei ir savi likumi, principi un noteikumi. Problēmu risināšanas prasme caur pētniecību kļūst aktuāla dabaszinātnēs, jo mēs pētām parādības, likumsakarības, dažādus objektus, veicot eksperimentus. Mēs novērojam, ievācam datus, apstrādājam tos, analizējam un nonākam līdz secinājumiem. Šos pētniecības soļus mācās jau pirmsskolā, tādēļ, nonākot vidusskolā, šis ceļš skolēnam ir pilnīgi saprotams.
Tā ir spēja pārnest stratēģiju arī dzīvē, risinot problēmas. Skolēns vēlāk saprot kā to var izmantot arī ikdienā. Bieži mēs pieņemam lēmumus, neizanalizējot visu un izlaižot svarīgus soļus. Skolotājam nepārtraukti sarunājoties ar skolēnu, liekam saprast, ka arī dzīvē var rīkoties līdzīgi. Un tad iemācītais skolā kļūst vērtīgs, un tas noder tālākajā dzīvē.
"Mēs reti iemācām padomāt, kādi vēl varētu būt jautājumi un ko vēl varētu pētīt. Mēs bieži vien nedodam iespēju skolēniem pašiem kļūt par zinātniekiem."
2015. gadā piedalījos Stenfordas Universitātes profesora Džonatana Osborna (Jonathan Osborne) publiskajā lekcijā par to, kurp virzās dabaszinātņu izglītība nākotnē. Atceros interesantu frāzi - mēs skolēniem iemācām risināt problēmas, prognozēt un meklēt atbildes uz jautājumiem. Bet mēs reti iemācām padomāt, kādi vēl varētu būt jautājumi un ko vēl varētu pētīt. Mēs bieži vien nedodam iespēju skolēniem pašiem kļūt par zinātniekiem. Uzdrošināties padomāt plašāk, uzdrošināties uzdot jautājumus, būt skeptiskiem un vienmēr pārbaudīt cita teikto.
Agrāk mācījām likumsakarību un tad to pārbaudījām praksē - strādā vai nē. Kompetenču pieeja paredz - no sākuma izmēģinām praksē un tad to pārnesam uz likumsakarībām. Jo galvenais mērķis ir izprast procesus, kas notiek ar objektiem, saskatīt likumsakarības, iedziļināties, pamatot un skaidrot. Tas ir arī zinātnes mērķis – iegūt zināšanas, padarīt pasauli saprotamāku un tuvāku mums.
Cik liela nozīme dabaszinātņu apgūšanā ir skolotāju sadarbībai savā starpā un starppriekšmetu projektiem?
Tā kā dabaszinātnes satur daudz jautājumu par veselību un drošību, tad mēs ļoti bieži un tieši sadarbojamies ar veselības un fiziskās aktivitātes mācību jomu. Piemēram, fizikas temats par kustību un berzi. Šo tematu mācās jau sākumskolā, sporta stundā izbaudot, kā tas ir skriet ar apaviem, bez apaviem, zeķēs. Pēc savām sajūtām skolēns tad arī no fizikas viedokļa var skaidrot un izdarīt secinājumus.
Vēl viena liela un svarīga tēma - drošība. Kāpēc skolēnam, šķērsojot ceļu, ir jāpaskatās uz visām pusēm, lai pārliecinātos, ka netuvojas automašīna. Ja skolēns sporta stundā skrējis gan ar smagu somu uz muguras, gan bez, viņam veidosies priekšstats par automašīnas svaru, bremzēšanas ceļu, slīdēšanu. Arī skolotājam tad ir daudz vieglāk skaidrot un sarunāties ar skolēniem, ja skolēni to jau piedzīvojuši! Var vienkārši iemācīt, ka, šķērsojot ielu, jāskatās visapkārt. Bet ja viņš to būs jēgpilni izlaidis cauri sevi, tas kļūs daudz saprotamāk. Mācīšanās caur darbību, kam tālāk ir sasaiste ar reālo dzīvi.
Kādi, Jūsuprāt, ir lielākie izaicinājumi ar ko skolotājam jāsaskaras, mācot tieši dabaszinātņu mācību priekšmetus?
Skolotājiem pietrūkst pieredzes un to nevar atrisināt tikai ar mācību materiāliem. Mācību materiālu trūkums ir, taču tas īsti nerisina jomas sakārtotību kopumā. Kad grāmatu nav - slikti, bet kad izdotas vairākas grāmatas - atkal nav labi, jo gribēsies saprast, kura pareiza. Arī zinātne un tehnoloģijas nestāv uz vietas. Mums visu laiku jāseko progresam. Ar mācību satura pilnveidošanu nevar atrisināt lielās problēmas izglītībā - skolotāju trūkumu, atalgojuma līmeni. Tas tikai saasina jau esošās problēmas.
"Ar mācību satura pilnveidošanu nevar atrisināt lielās problēmas izglītībā - skolotāju trūkumu, atalgojuma līmeni. Tas tikai saasina jau esošās problēmas."
Vēl būtiska lieta ir laika trūkums. Skolotājiem pēc daudzām novadītām stundām nav laika un spēka sadarbībai, nav laika savā starpā sarunāties, lai, piemēram, vienotos par to, kā skolēni dažādos mācību priekšmetos varētu mācīties vienu un to pašu prasmi vienas dienas vai nedēļas ietvaros. Ja katrs skolotājs māca, neatrodot laiku sadarbībai un komunikācijai, tad tas ir izaicinājums visai sistēmai, sabalansēt skolotāju slodzi.
Vēl uz skolotāju pleciem ir nepareizi uzlikts tehnoloģiju un aprīkojuma trūkums.
Vai digitālie rīki dabaszinātņu mācīšanas procesā var noderēt kā atbalsta materiāli pedagogiem?
Atbilde viennozīmīgi ir jā. Tehnoloģijas ienāk mūsu dzīvē straujiem soļiem. Pretoties tam nav jēgas. Nav jācīnās ar to, ka skolēnam ir telefons vai portatīvais dators. Skolēni ir daudz pragmatiskāki, viņi daudz ātrāk noorientējas tehnoloģijās, kuras ļauj lietas izdarīt ātrāk un ērtāk. Skolēns teiks - hei, šādi taču var ātrāk. Un ja skolotājs atbildēs - nē, jādara šādi, jāizmanto tikai papīrs un zīmulis… Skolēns tāpat izmantos to, kas viņam būs ērtāk. Pieaugušajiem ir grūti pārkāpt tam pāri. Ja es neesmu kaut ko apguvis, tā ir mana problēma! Sliktākais, ka es gribu kādam uzspiest nevis progresīvāko ceļu, bet to, kas man ir ierastāks un ērtāks.
"Skolēni ir daudz pragmatiskāki, viņi daudz ātrāk noorientējas tehnoloģijās, kuras ļauj lietas izdarīt ātrāk un ērtāk."
Pārmaiņas notiek un notiks visu laiku! Progress nekad neapstājas un mums ar to jāsamierinās. Tehnoloģijas ir jāizmanto mūsu labā. Pandēmijas situācija, kad bijām spiesti strādāt attālināti, deva šo lielisko iespēju uzlabot prasmes strādāt ar digitālajām tehnoloģijām. Skolotāji izmēģināja un pārliecinājās, ka var arī tā, ka tas strādā un tas ir ērti. Šobrīd daļa pat nelabprāt no tā atsakās. Tādēļ arī citas lietas ir jāizmēģina, lai varētu par tām spriest. Ja neesi izmēģinājis un pārbaudījis - tad nevari teikt, ka tas neder vai nestrādā!
Digitālie rīki palīdz dažādos veidos - paātrina procesu, palīdz apkopot un apstrādāt datus, iegūt daudz ticamākus un precīzākus datus, palīdz ietaupīt laiku. Ir daudz plašākas iespējas veikt eksperimentus un novērojumus.
Ar uzmanību skatos uz tehnoloģijām, kad ļauj dažādus eksperimentus veikt simulāciju veidā digitāli. Dažādas animācijas vai digitālie eksperimenti ir labs veids kā izprast domu, ideju un ievākt datus, taču ja skolēns procesu vismaz vienu reizi neizdarīs ar rokām, tad viņš nebūs apguvis īstās prasmes un viņš nekad nekļūs par radītāju. Viņš būs tikai patērētājs, kas pats nekļūs par zinātnieku, par atklājēju, par šādu simulāciju un tehnoloģiju izveidotāju. Ja gribam, lai skolēnam ir izpratne, tad ir jāiepazīstina arī ar procesu un jāļauj veikt darbības reālajā dzīvē. Kad laboratorijā var sajust, sadzirdēt, līdzdarboties, piedzīvot, kļūdīties, secināt, atklāt.
"Mani neiepriecina, ja skolēni jautā - kam tur bija jābūt, vai jābūt šādi, man nesanāca tā kā vajadzēja sanākt…"
Dažādas simulācijas, modelēšanas un virtuālie laboratorijas darbi ir lieliski rīki attālināto mācību laikā un ērts veids datu iegūšanai. Taču tikai uz vietas, darbojoties ar reāliem traukiem un ķīmiskām vielām, skolēns var piedzīvot dažādus iznākumus. Virtuālajos rīkos iznākums būs tāds, kādam tam ir jābūt. Svarīgi, ka skolēnā ieslēdzās kritiskās domāšanas prasme - kāpēc notika tā kā notika, kāpēc notika savādāk kā rakstīts grāmatā. Mani neiepriecina, ja skolēni jautā - kam tur bija jābūt, vai jābūt šādi, man nesanāca tā kā vajadzēja sanākt… Labi, tev nesanāca tā, kā vajadzēja, bet izpēti un izsecini, kas sanāca tev un kāds ir rezultāts, ko tieši tu esi saņēmis. Un tad izdari secinājumus. Iespējams, ka esi atklājis ko jaunu!
Portālā Uzdevumi.lv ir publicēti vairāk nekā 2000 dažādi materiāli dabaszinātņu mācību jomā. Kāds ir Jūsu vērtējums, iespaids par Uzdevumi.lv platformā publicēto saturu dabaszinātņu mācību jomā? Un kāds ir vērtējums par Uzdevumi.lv funkcionalitāti kopumā?
Uzdevumi.lv, kā jebkurš papildu resurss, ir ļoti liels atbalsts skolotājiem, īpaši dēļ skolotāju aizņemtības un lielās slodzes. Tas, viennozīmīgi, ir atbalstošs resurss. Piemēram, kad skolotājam jāizvērtē savu skolēnu zināšanas. Ir skolēni, kuri pašmācības ceļā apgūst mācību saturu Uzdevumi.lv portālā, pat bez skolotāju ieteikumiem. Bieži redzu skolēnus, kuri tur darbojas - risina treniņuzdevumus, gatavojas pārbaudes darbiem.
Apsveicama ir Uzdevumi.lv funkcionalitāte skolotājiem, sniedzot viņiem iespēju veidot pārbaudes darbus no portālā esošiem uzdevumiem vai veidojot uzdevumus pašiem. Šobrīd skolotājs var dalīties ar savu veidoto darbu, nosūtot citiem skolotājiem saiti uz to. Bet vēl lieliskāk būtu, ja tiktu veidota tāda kā skolotāju veidoto uzdevumu vai pārbaudes darbu “banka”, ja skolotājs būtu atļāvis savu darbu publicēt un rādīt citiem kolēģiem. Šobrīd gan pedagogi ir kūtri uz dalīšanos, taču jau tagad ir arī skolotāji, kuri būtu gatavi dalīties ar savu veikumu.
Mūsu visu izaicinājums ir radīt uzdevumus, kas ne tikai pārbauda zināšanas, bet arī iemāca ko jaunu. Uzdevumus, kuros veicot dažādus soļus, balstoties uz esošajām zināšanām, skolēns var nonākt pie jaunām zināšanām un prasmēm. Tā stratēģija būtu veidot atklājuma uzdevumus, kuros nepieciešama minimāla skolotāja iesaiste. Ja izdodas radīt tādu uzdevumu - tā ir augstākā pilotāža! Skolotāji ir spēcīgi uz kontroldarbu veidošanu, lai pārbaudītu skolēnu zināšanas un prasmes. Bet piedāvāt uzdevumu, caur kuru skolēns var iemācīties ko jaunu - nav viegli.
Vēl viens izaicinājums ir punktu jeb vērtējumu piešķiršana par uzdevumu risinājumu. Svarīgi izvērtēt, cik liels ir ieguldījums uzdevuma risināšanas procesā, cik lieli kognitīvie procesi notiek, lai skolēns tiktu līdz risinājumam.
Kādās situācijās Jūs skolēniem, vecākiem un skolotājiem ieteiktu Uzdevumi.lv?
Skolēnu mācīšanās temps ir ļoti atšķirīgs. Skolotājs strādā uz lielo skolēnu skaitu. Protams, arvien vairāk mācību procesā parādās diferencēšana, individualizācija, personalizācija. Taču ja mācību satura apguves temps ir bijis par ātru, tad Uzdevumi.lv skolēns var vēlreiz atkārtot mācību saturu, pārliecināties vai ir izpratis visu pareizi un vai viņa zināšanas ir pietiekošā apjomā. Arī tie skolēni, kas ir ziņkārīgāki, var izaicināt sevi - mācoties saturu uz priekšu vai ieskatoties uzdevumos no citām klasēm. Tādā veidā, apgūstot mācību saturu savā individuālajā tempā! Zināšanu apguve Uzdevumi.lv portālā ir lielisks veids, kā skolēns var mācīties pašmācības ceļā.
"Arī tie skolēni, kas ir ziņkārīgāki, var izaicināt sevi - mācoties saturu uz priekšu vai ieskatoties uzdevumos no citām klasēm."
Vēl jāpiebilst, ka skolotāja stāsts bieži vien ir tikai audiālā informācija. Bet mēs esam dažādi - kāds labāk uztver informāciju audiāli, bet kāds - vizuāli. Skolēniem patīk pavadīt laiku mobilajās ierīcēs un, ja to iespējams darīt Uzdevumi.lv, kas ir pārbaudīts, uzticams biedrs mācībās, tad šis ir lielisks veids, kā uztvert informāciju vizuāli uzskatāmā veidā.
Kā Jūs redzat tipisku mācību stundu dabaszinātnēs 2030. gadā?
Jau uzsākot Skola2030 projektu, esam paredzējuši, kā izskatīsies mācību stunda pēc pāris gadiem. Skolotājs nav klases priekšā, tribīnē, noslēdzies un norobežojies no visas klases. Skolotājs ir klasē, kurā skolēni aktīvi darbojas un skolotājs piedāvā aktivitātes, piedalās procesā un sarunājās ar skolēniem. Klasē ir skaidri nodefinēti sasniedzamie rezultāti un skolēni caur dažādu veidu uzdevumiem - gan praktiskiem, gan izmantojot dažādus digitālos rīkus, risina problēmas, apgūst jaunu saturu, pilda jēgpilnus uzdevumus, sniedz un saņem atgriezenisko saiti un caur to mācās.
Skolotājs ir vairāk vērotājs, kas skatās uz procesu no malas. Viņš ir cilvēks, kurš klasē ir viens no mācību procesa dalībniekiem, nevis virsvadītājiem. Pašvadīta mācīšanās prasme ir apgūta un mainās darba stils. Skolotāji, kas dalās pieredzē, mainot pieeju mācību procesā, stāsta, ka pirmais ko viņi ir mainījuši klasē ir skolotāja galda izvietojums. Skolotājs neslēpjas aiz galda, nepārtraukti pārvietojas pa klasi, mācās kopā ar saviem skolēniem. Viņi atzīst, ka skolēnu līdzatbildība un pašvadītā mācīšanās ieiet citā līmenī.
Arī es pats esmu redzējis piemērus citās valstīs, kā notiek mācību stundas, kad skolēni brīvi pārvietojas pa klasi, ja tas ir nepieciešams, risinot uzdevumus. Skolotājs ir kā konsultants un palīgs. Klasē valda darba atmosfēra, notiek problēmas risināšana. Ejot cauri dažādiem posmiem un darba izpildes soļiem, skolēni paši nonāk pie atbildes, apgūstot mācību saturu. Tie skolotāji, kas to ir pārbaudījuši, visi kā viens saka - lietpratībai ir nākotne un vieta izglītības sistēmā. Viņu klasēs skolēni ir daudz motivētāki un savāktāki, skolēni ir iekšā procesā. Kad nonāksim līdz tam, arī Latvijā viss uzlabosies!
"Tie skolotāji, kas to ir pārbaudījuši, visi kā viens saka - lietpratībai ir nākotne un vieta izglītības sistēmā. Viņu klasēs skolēni ir daudz motivētāki un savāktāki, skolēni ir iekšā procesā."
Būtiska ir nepārtraukta atgriezeniskās saites iegūšana un sniegšana. Arī mēs kā pieaugušie vēlamies zināt, kā mums iet un vai ejam pareizā virzienā, kad darām ko jaunu vai apgūstam kādas jaunas lietas. Arī skolēniem ir jādod šī iespēja - izjust atgriezenisko saiti ne tikai caur kontroldarba vērtējumu, bet visā mācību procesa laikā. Šie te mazie “check points” jeb pieturas punkti caur kuriem es saprotu, kur es esmu, kā mācos, vai saprotu pareizi.
Šodien nav jārisina 40 vienādi uzdevumi, varbūt pietiek tikai ar diviem jēgpilniem uzdevumiem. Kvantitāte noteikti vairs nav kvalitātes rādītājs. Arī faktu zināšanas, kad pastāv tik daudz iespēju iegūt faktoloģisku materiālu neskaitāmās ierīcēs un avotos, vairs nav tik būtiskas. Būtiskāk ir izpratne, analītiskā spriešana, kritiskā domāšana, ko tieši projektā Skola2030 ir iecerēts attīstīt!
Te gan iezīmējas problemātika - skolotājs vienmēr sevi pieradis uztvert kā viszinošāko cilvēku klasē, baidoties kaut ko nezināt. Skolēnu jautājumi skolotāju reizēm patiešām biedē! Nav jābaidās, ka vari kaut ko nezināt. Nedrīkst pieradināt skolēnus pie tā, ka skolotājs zina visu. Diemžēl tā notiek - skolēni nemeklē atbildes paši, jo pierod, ka tās uzreiz sniedz skolotāji. Kad beidzas skola, blakus nav skolotāja, kurš var dot gatavas atbildes uz visiem jautājumiem. Tāpēc skolēniem ir nepieciešams ne tikai iemācīties uzdot jautājumus, bet spēt arī patstāvīgi meklēt atbildes uz tiem.
"Skolotājs vienmēr sevi pieradis uztvert kā viszinošāko cilvēku klasē, baidoties kaut ko nezināt. Skolēnu jautājumi skolotāju reizēm patiešām biedē!"
Visi skolēni zina, ka pāri ielai drīkst iet tikai pie zaļās luksofora gaismas. To zina arī pieaugušie. Bet vai zināt un darīt ir viens un tas pats? Skola2030 kopumā aktualizē ieradumu lietu – piemēram, kā veidot veselīgu dzīvesveidu, ievērot noteikumus, rūpēties par dabu. Ieradumus tu nevari iemācīties vienas stundas laikā, tu mācies ieradumus visu mūžu. Ja to dara regulāri un secīgi, tai skaitā arī skolā, skolēnam veidojas ieradumi, kas tiek pārņemti tālākajā dzīvē.
Kāds ir Jūsu vēlējums skolotājiem, noslēdzot Skola2030 mācību satura ieviešanu skolās?
Mans vēlējums - nekad neapstāties un būt gataviem pārmaiņām jebkurā situācijā, nebaidoties no tām!
Noslēdzoties projektam, jāsaprot, ka projekts ir tikai projekts, kas deva iespēju paskatīties uz sevi no malas, ieviest dažādus normatīvos dokumentus un izkustināt šo lietu no kāda statusa uz citu. Jāsaprot, ka attīstības procesi notiek tāpat, gribam to vai nē. Ar projektu vai bez tā! Skolēni mainās, tehnoloģijas attīstās, informācijas plūsma notiek nepārtraukti. Mums pašiem jābūt gataviem mainīties labā nozīmē. Sekot līdzi tam, kas notiek. Nebaidīties no jaunām pārmaiņām.
"Tieši mēs kā pedagogi esam tie, kas nodod zināšanas nākamajām paaudzēm."
Sarežģītas situācijas būs vienmēr, nevienos laikos nebūs viegli! Taču es uzskatu, ka ja, atrodoties kādā situācijā, mēs sākam to risināt, tas jau nozīmē, ka situācija virzās uz atrisināšanos. Nebaidieties darīt! Ja mēs neko nedarīsim, tad ap mums nekas arī nemainīsies. Mēs esam profesionāļi savā darbā! Bet varam izaicināt sevi kā šīs profesijas pārstāvji. Ja esat izvēlējies šo profesiju, jābūt gatavam it visam, arī pārmaiņām. Un sadarbībai ar jauniešiem. Jo tieši mēs kā pedagogi esam tie, kas nodod zināšanas nākamajām paaudzēm. Un ja mēs domājam par savu vietu šajā pasaulē un savu nozīmīgumu šajā pasaulē - iztaisnojās pleci un gribās iet tikai uz priekšu!
