Visām dzīvajām būtnēm ir raksturīgs kustīgums, tomēr dzīvnieki ir apguvuši aktīvas kustības visās vidēs: peldēšanu ūdenī, lidošanu gaisā, skriešanu pa virsmu, rakšanu zemē. Ķermeņa kustība ir iespējama pateicoties speciāliem pārvietošanās orgāniem - spārniem, kājām, spurām, peldpūslim, ādas izaugumiem, un ķermeņa muskuļu spējai sarauties.
Kustību orgānu forma un skaits ir atkarīgs no dzīvnieka dzīvesveida un tā pielāgošanās dzīves videi.
Kustību orgānu forma un skaits ir atkarīgs no dzīvnieka dzīvesveida un tā pielāgošanās dzīves videi.
1. Ūdens iemītnieku pielāgošanās
Ūdens ir blīva vide, tāpēc evolūcijas procesā dzīvniekiem ir izveidojušies dažādi orgāni, kas palīdz pārvietoties ūdenī.
- Spuras ir ūdens dzīvnieku kustību orgāni. Spurām parasti ir plakana forma. Zivīm un citiem ūdens mugurkaulniekiem spuras kalpo gan kustībai uz priekšu, gan kā stabilizatori un stūre.
Zivs spuras
Vaļa astes spura
- Zivīm ir unikāls peldēšanas orgāns - peldpūslis. Tas ir pildīts ar gāzu maisījumu. Mainot gāzu tilpumu, zivs var ienirt dziļāk (ja peldpūšļa tilpums samazinās) un uzpeldēt (ja peldpūšļa tilpums palielinās).
- Dažiem ūdens iemītniekiem ir pārveidotas ekstremitātes. Priekšējās vai aizmugurējās ekstremitātes atgādina airu formu. Šāda ekstremitāšu forma palīdz samazināt ūdens pretestību.
Jūras bruņurupuča kājas airu formā
Pingvīnu spārniem ir airu forma
- Peldplēves ūdensdzīvniekiem (zīdītājiem, putniem, abiniekiem, rāpuļiem) var būt gan uz priekšējām, gan aizmugurējām ekstremitātēm. Tās piešķir iespēju ātrāk pārvietoties ūdens vidē.
Ūdens putnu kājas ar peldplēvēm starp pirkstiem
- Reaktīvās kustības. Medūzas, kalmāri, tinteszivis kustās pēc reaktīvā dzinēja principa. Tās izstumj no sevis ūdeni un ūdens spēks padzen dzīvnieku uz priekšu. Tad ūdens atkal piepilda dobumu un dzīvnieks atkal to izstumj.
2. Sauszemes dzīvnieku pielāgošanās
Lai izdzīvotu uz zemes virsmas, dzīvniekiem ekstremitātes ir pielāgojušās to dzīves videi un dzīvesveidam. Kājas var būt pielāgotas, lai staigātu un skrietu, lai lēktu vai raktu zemi. Gadījumā, ja dzīvniekam nav kāju (piemēram, čūskām un gliemežiem), tad tam ir spēcīgi ķermeņa muskuļi, kas ir pielāgoti rāpošanai.
Ekstremitātes ir dzīvnieku un cilvēka ķermeņa daļas, kas nodrošina pārvietošanos.
Augšējās ekstremitātes atkarībā no to uzbūves un funkcijām sauc par rokām vai spārniem.
Kaķa ķepas
Zirga kājas
Ņemot vērā dažādas vajadzības pēc pārvietošanās, novēro dažādus ekstremitāšu pielāgojumus:
| Staigāšanai un skriešanai dzīvnieks secīgi pārkārto kreisās un labās ķermeņa puses ekstremitātes. | Gepards ir ātrākais skrējējs pasaulē. Jau pēc trim soļiem gepards uzņem ātrumu 64km/h, bet, turpinot skriet un attīstot ātrumu, sasniedz pat 114 km/h. |  |
| Lēkšanai dzīvnieki vienlaicīgi atgrūžas ar spēcīgām aizmugurējām ekstremitātēm un izmanto asti kā stūri un pretsvaru. Šādi daudzi dzīvnieki spēj veikt milzīgus lēcienus vienu pēc otra. | Lielais ķengurs pārvietojas lēcienos ar 6−12 metru garumu, vienlaikus attīstot ātrumu līdz 40 km/h. |  |
| Pieķeršanās stumbram ir raksturīga dzīvniekiem ar asiem nagiem. Tie stipri pieķeras pie koku mizas un veikli pārvietojas pa stumbru augšup un lejup. Aste palīdz noturēt līdzsvaru. | Vāveres ātri un veikli pārvietojas pa koku stumbriem. |  |
| Zemes rakšanai dzīvnieki izmanto ļoti platas ķepas ar asiem nagiem. | Kurmis ar savām platajām ķepām un asajiem nagiem rok pazemes ejas, meklē barību (sliekas, kāpurus) un veido sev patvērumu. |  |
| Rāpošanai dzīvnieki izmanto savu ķermeni. | Šādu pārvietošanas veidu izmanto čūskas un citi dzīvnieki, kuriem nav ekstremitāšu. |  |
3. Lidojošo dzīvnieku pielāgojumi
Dažas dzīvnieku grupas (kukaiņi, putni, sikspārņi) spēj lidot. Lai varētu veikt šādu kustību, putniem un sikspārņiem priekšējās ekstremitātes ir pārveidojušās par spārniem, kukaiņiem spārni ir veidojušies kā “papildinājums” viņu ķermenim.
- Plāni spārni, kas veidoti no membrānas vai nelielām zvīņām, ir raksturīgi kukaiņiem (mušas, odi, bites, spāres, tauriņi).
Spāres spārni
Bites spārni
- Sikspārņiem spārnus veido plēve starp ķermeni un ļoti gariem pirkstiem.
Sikspārnis
Sikspārņa skelets
- Spārni, kas ir klāti ar spalvām, ir raksturīgi putniem.
Dažādu veidu spalvas
Putniem spārni nav vienīgais pielāgojums lidošanai. Putnu ķermenis ir pielāgojies dzīvei gaisā vairākos veidos:
- Putnu kauli ir dobi un pildīti ar gaisu, tādējādi samazinot putnu svaru.
- Knābis ar galvu un ķermeni veido plūdlīnijas formu, kas palīdz šķelt gaisu mazinot tā pretestību.
- Ķīlis un krūšu kauls, pie kā ir piestiprināti ļoti spēcīgi un attīstīti krūšu muskuļi, kas nepieciešami lidojot, palielina muskulatūras piestiprināšanās laukumu.
- Spārnu un astes garumi ir pielāgoti dzīvesveidam. Ja putns lido lielus attālumus un ātri, tam ir gari spārni, bet īsa aste. Ja nepieciešamas lieliskas manevrēšanas prasmes, spārni ir īsāki, toties aste - garāka.
- Stūrspalvas, kas atrodas astē, palīdz kontrolēt lidojuma virzienu, bet lidspalvas, kas atrodas spārnos, palīdz putniem lidot un noturēties gaisā.
- Putniem nav urīnpūšļa, tādējādi samazinot “līdzi nesamo smagumu” lidojuma laikā.
- Vairošanās orgāni parasti ir nelieli. Tikai riesta laikā tie palielinās vairākas reizes savos izmēros (dažām putnu sugām pat 200 reižu).
Putna spārni