3. Parazītiskie organismi

Degradējošas izmaiņas ekosistēmās negatīvi ietekmē arī cilvēka veselību. Piesārņotā vidē attīstās organismi, kas izraisa un sekmē priekšlaicīgu nāvi cilvēkiem visā pasaulē. Piemēram, ar cilvēka izkārnījumiem piesārņots ūdens ir galvenais ceļš dizentērijas, cērmju un citu vēdera infekciju slimību izraisītāju, piemēram, zarnu nūjiņas (Escherichia coli), izplatībai. Nekopti zālāji un krūmāji ir ērču un sīku grauzēju dzīves vieta. Tādējādi palielinās iespējamība izplatīties infekcijas slimību ierosinātājiem – ērču encefalīta vīrusam, Laimas borēlijām, trihinellām, leptospirozei u.c. Sliktas higiēnas iemaņas ir nozīmīgs antropogēnais faktors, kas sekmē daudzu infekcijas slimības izraisītāju izplatību. Neievērojot veterinārās kontroles prasības, dzīvnieku izcelsmes pārtikas ieguvē ir iespējams invadēties ar parazītiskajiem tārpiem, salmonelozes izraisītājiem u.c.

Parazītiskos organismus, kas izraisa daudzu cilvēku saslimšanu, var iedalīt endoparazītos un ektoparazītos.

Piemēram, malārijas izraisītājs – plazmodijs, dizentērijas amēba, lenteņi, trihinella, cilvēka cērme, cilvēka spalītis, ērču encefalīta vīruss, Laimas borelioze.

Piemēram, ods, uts, blusa, ērce, kašķa ērcīte.

Dzīvie organismi savā dzīves ciklā iziet dažādus attīstības posmus. Zinot šo posmu ilgumu un īpatnības, ir iespējams prognozēt parazītu izplatību, populācijas pieaugumu un iespējas tos ietekmēt.

Izmantojot ekoloģiskos faktorus, parazītisko organismu izplatību var profilaktiski ierobežot vai izskaust. Viens no profilaktiskiem veidiem ir lietot repelentus – dabīgas vai ķīmiski sintezētas vielas, kas atbaida parazītus, piemēram, odus un ērces. Savukārt aizsardzībai un parazītu iznīcināšanai var izmantot ķīmiskas vielas – insekticīdus, kas domāti kukaiņu izplatības ierobežošanai.

 

 

Ola jeb apaugļota olšūna ir dzīvnieku attīstības sākums. Tajā atrodas un attīstās jaunais organisms. Ola no apkārtējās vides ir pasargāta ar apvalkiem. Šo attīstības stadiju grūti izskaust, jo parasti parazītu olas ir nelielas un grūti atrodamas. Tās var izskaust, galvenokārt, ar abiotiskiem faktoriem - temperatūru, UV starojumu u.c.

Kāpurs ir nākamais attīstības posms dzīvniekiem, kas attīstās ar pilnīgu pārvēršanos, piemēram, mušas. Tas atšķiras no pieauguša indivīda un tam ir aktīva vielmaiņa. Šo attīstības stadiju var ietekmēt ar dažādiem ekoloģiskajiem faktoriem.

Nimfa ir attīstības posms dzīvniekiem, kas attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos, piemēram, ērces. Arī nimfai ir aktīva vielmaiņa. Atšķirībā no parasta kāpura šī attīstības stadija ir līdzīga pieaugušam indivīdam pēc izskata.

Kūniņa ir klāta apvalkiem un tā nav aktīva. Vielmaiņa norisinās kūniņas iekšpusē. Šis ir attīstības posms dzīvniekiem ar pilnīgu pārvēršanos. Tieši tāpat kā ola tiek paslēpta un grūti atrodama, līdz ar to grūti iznīcināma.
Pieaudzis indivīds ir organisms, kas sasniedzis sugai raksturīgo lielumu, izskatu un dzimumgatavību, tātad spējīgs vairoties. Pieaugušam indivīdam ir aktīva vielmaiņa. Šī attīstības stadija ir viegli pamanāma, līdz ar to var ietekmēt parazītu izplatību ar visdažādākajiem ekoloģiskajiem faktoriem, piemēram, blusas var izķert un iznīcināt, odu apkarošanai izmantot dabīgos ienaidniekus - putnus, kašķa ērcītes apkarošanai izmantot ķīmiskus preparātus (medikamentus).
Cista ir vienšūņu miera forma. Nelabvēlīgos apstākļos vienšūņa vielmaiņa palēninās un tas pārklājas ar blīviem apvalkiem. Šie apvalki vienšūņus pasargā no daudziem ekoloģiskajiem faktoriem.
Veģetatīvā forma ir vienšūņu aktīvā forma, kad notiek aktīva vielmaiņa un vairošanās. Pateicoties aktīvajai vielmaiņai, šo parazītu formu var izskaust ar dažādām metodēm. 

 

Malārija ir tropu un subtropu reģionos plaši izplatīta slimība. Plazmodijs parazitē cilvēka eritrocītos, izraisot to bojāeju. Malārijas lēkmes – spēcīgs drudzis, augsta temperatūra - ir slimības akūtā perioda simptomi, kad parazīta merozoīti, kas attīstījušies no sporozoītiem, iznāk no eritrocītiem, lai invadētu citus asinsķermenīšus. Slimības simptomi ir arī nieru un aknu tūska. Nevienas absolūti drošas malārijas profilakses metodes pašlaik vēl nav. Profilakse ietver pretodu pasākumus un ķīmijprofilaksi, piemēram, ārsta nozīmētu medikamentu, repelentu lietošanu.

 

Malārijas odi dzīvo visur, kur ir silts, mitrs, daudz nokrišņu (purvainās vietās). Malārijas odu mātītes ir aktīvas, galvenokārt, naktīs. Odu mātītes kuņģī notiek malārijas plazmodija dzimumvairošanās. No inficēta cilvēka asinīm iesūkti gametocīti nobriest un apaugļojas. Izveidojusies zigota ir kustīga, ieurbjas oda kuņģa sieniņās un veido oocistu, kurā attīstās sporozoīti. Tie nokļūst asinsūcēja gremošanas sistēmā un ar oda siekalām tiek ievadīti cilvēka organismā. Tālāk seko malārijas plazmodija bezdzimumvairošanās posms, kad no sporozoīta attīstās merozoīti. Daļa no merozoītiem pārveidojas par gametocītiem. 

 

Amebiāzes simptomi ir sāpju lēkmes vēderā, gļotaina un asiņaina caureja, smagos gadījumos arī augsta temperatūra, drudzis un krampji. Ar amebiāzi slimo, galvenokārt, zemēs ar siltu klimatu. Cilvēka zarnās amēba var eksistēt 3 dažādās formās: dobuma jeb sīkā forma, cistas un audu forma. Patogēna ir tikai audu forma. Amēbas cistu izplatīšanos sekmē mušas. Kopā ar netīru ūdeni, augļiem, dārzeņiem u.c. pārtikas produktiem, no netīrām rokām vai sadzīves priekšmetiem amēbas cistas nokļūst cilvēka organismā, kur gremošanas traktā cistas apvalki izšķīst un veidojas dobuma forma. Ja saimnieka (cilvēka) organisma fizioloģiskais stāvoklis pasliktinās, dobuma forma var pārvērsties audu formā, kas parazitē resnās zarnas gļotādā.

 

Lenteņu attīstības (dzīves) ciklā notiek saimnieku maiņa: kāpuri attīstās starpsaimniekā, pieauguši indivīdi dzīvo un vairojas saimniekā. Cilvēkā var parazitēt vairāku sugu lenteņi, piemēram, vērša (Taeniarhynchus saginatus), cūkas (Taenia solium), platais jeb zivju (Diphyllobothrium latum), pundurlentenis (Hymenolepis nana). Pieaudzis indivīds parazitē, galvenokārt, tievajā zarnā. Pieaudzis lentenis izraisa cestodozi (teniozi), kurai raksturīgi zarnu infekcijas simptomi: slikta dūša, vemšana, smaguma sajūta vēderā un pakrūtē, aizcietējumi vai caureja. Cilvēks invadējas ar lenteni, lietojot pārtikā nepietiekami termiski apstrādātu dzīvnieku gaļu, kurā ir lenteņu finnas - iekapsulējušās kāpuru stadijas. 

Pie plakantārpiem pieder arī ehinokokozes izraisītāji. Ehinokoks ir neliels, 2-6 mm garš lentenis, kura saimniekorganisms ir plēsējdzīvnieki. Ar saimnieka izkārnījumiem ārvidē nonāk proglotīds ar oliņām. Cilvēks ir ehinokoka starpsaimnieks, tāpat tie var būt liellopi, cūkas u.c. zālēdāji. Starpsaimnieks ar šiem parazītiem inficējas, kad apēd parazītu oliņas. Cilvēks visbiežāk var invadēties, ēdot ogas mežā vai piemājas dārziņā, glaudot suni vai kaķi un pēc tam nenomazgājot rokas. Slimība ir viegli iegūstama, taču nav lipīga un cilvēks nav slimības izplatītājs. Starpsaimniekiem ehinokoks iemitinās aknās, plaušās, nierēs, liesā un pat galvas smadzenēs un kaulos. Cilvēkiem šo slimību ārstē ķirurģiski, taču visbiežāk medikamenti jālieto visu mūžu.
Lai mājdzīvnieki neinvadētos ar ehinokokiem, tos nedrīkst barot ar kautu dzīvnieku gaļu, kas nav epidemioloģiski pārbaudīta.

 

Trihineloze ir invāzijas slimība, kas izplatīta visā pasaulē. Tās sākotnējie simptomi līdzīgi gripai, kas pāriet šai slimībai raksturīgos simptomos - tūska, sāpes muskuļos, locītavās, vispārējs vājums utt. Smagākos gadījumos novērojami sirdsdarbības traucējumi un kustību koordinācijas traucējumi. Ar trihīnām invadējas, lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātu cūkas un mežacūkas gaļu, kurā ir šo parazītu iekapsulējušies kāpuri. Sīkie grauzēji, it īpaši žurkas ir ievērojami trihīnu izplatītāji. 

 

Cērmes attīstības cikls ir sarežģīts, tajā ir divi posmi, kuru laikā cērmes kāpuri vispirms migrē cilvēka asinsritē, pēc tam otrā posmā attīstās un nobriest zarnu traktā. Pieaugušas cērmes pārojas, mātīte izdala oliņas, kuras ar izkārnījumiem nonāk ārvidē. Vietās, kur slikti sanitārie apstākļi un zema iedzīvotāju sanitārā kultūra, ar izkārnījumiem tiek piemēslota augsne dzīvojamo māju apkārtnē, augļu un sakņu dārzi, arī lopu novietnes. Tikai pēc mikroskopisko oliņu nobriešanas ārvidē, kad tajās attīstījušies kāpuri, ir iespējams invadēties, lietojot uzturā nemazgātus augļus, dārzeņus, ar piesārņotu augsni, retāk netīru ūdeni. Akūtas slimības simptomi ir diskomforta sajūta vēderā, tā uzpūšanās, aizcietējums vai caureja, nogurums un apetītes zudums.

 

Tie ir bieži izplatīti, visbiežāk maziem bērniem. Ar spalīšu oliņām var viegli invadēties, tās ir sīkas un viegli pielīp pie apģērba, gultas veļas. Invadējies cilvēks ārvidē izplata šīs oliņas ne tikai tualetes apmeklējuma reizēs, jo spalīšu mātītes savas oliņas izdēj anālās atveres krokās, it īpaši nakts laikā. Pieauguši spalīši ieurbjas zarnu sienās, dažreiz rodas zarnu gļotādas bojājumi, tievās un resnās zarnas iekaisums, kam pievienojas caureja ar gļotainiem, pat asiņainiem izkārnījumiem. Slimniekiem parādās ēstgribas traucējumi, slikta dūša, mazākiem bērniem novērojams nemiers, kas saistīts ar niezi anālās atveres apkārtnē.

 

Parasti tie dzīvo cilvēka matos, barojas ar asinīm un ādā ievada siekalas. Utu invāzija jeb utainība (pedikuloze) ir slimība, kuras simptomi ir pastāvīga galvas un kakla mugurējās daļas ādas nieze. Parasti ir arī redzami paši parazīti - galvas utis un to oliņas (gnīdas). Visbiežāk utu invāzija iespējama, kontaktējoties ar cilvēku, kuram ir utis. Netiešā veidā - cilvēka, kuram ir utis, ķemmes vai matu sukas lietošanu, svešu cepuru, šaļļu vai citu galvas segu lietošanu, dvieļu vai spilvendrānu kopīgu lietošanu vai apģērbu uzlaikošanu veikalos. Utis attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos.

 

Uz cilvēka var parazitēt arī suņa (Ctenocephalides canis) un kaķa blusas (C. felis). Blusas var būt (samērā reti) bīstamu slimību (mēris, tularēmija, ērču encefalīts, bruceloze, liesas sērga, hemorāģiskais drudzis u.c.) ierosinātāju pārnēsātājas, kā arī izraisīt alerģiskas reakcijas. Ar asinīm barojas mātīte, pēc katras ēdienreizes mātīte izdēj 4-8 olas. Olas, kāpuri un kūniņas visbiežāk atrodas grīdas spraugās, mēbelēs, dzīvnieku guļvietās. Atšķirībā no pieauguša indivīda, kāpuri barojas ar trūdošām dzīvnieku izcelsmes atliekām. Visbiežāk blusas tiek iegūtas no mājdzīvniekiem, lielāku problēmu tās var sagādāt laukos un vietās, kur ir fermas, kā arī neievērojot higiēnu mājvietās.

 

Ērču attīstībai un eksistencei vispiemērotākās vietas ir mitras un ēnainas vietas, tās vairāk sastopamas jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu, kritušiem kokiem un zariem, krūmājos, nekārtīgi atstātos mežu izcirtumos, aizlaistos, gadiem neizpļautos tīrumos un pļavās, kas aizaugušas ar krūmājiem. Asinis ērcēm ir nepieciešamas visās attīstības stadijās - kāpuriem, nimfām, pieaugušiem indivīdiem, galvenokārt, mātītēm, bet tēviņi piesūcas uz īsu brīdi. Ērču siekalas satur vielas, kas mazina sāpes un niezi, kā rezultātā ērču piesūkšanās parasti ir nesāpīga un var palikt nepamanīta.