Ģeohronoloģiskā tabula – laika skalas attēlojums ģeoloģijā, kas parāda ģeoloģisko periodu secību Zemes vēsturē.
Tā ietver svarīgu notikumu laika intervālus, palīdzot saprast ģeoloģiskās un dzīvības evolūcijas izmaiņas.
Ģeohronoloģiskā tabula ietver dažādus laika intervālus, kuros tiek iekļautas svarīgas ģeoloģiskās norises, piemēram, ģeoloģisko slāņu veidošanos, dzīvības veidošanos un izmiršanu. Katram laika intervālam ir nosaukums, un to bieži vien raksturo īpašas ģeoloģiskās iezīmes vai notikumi, kā arī dzīvo organismu evolucionāri notikumi.
Dzīvības pirmsākumos, pirms apmēram 3,5 miljardiem gadu, pirmatnējo okeānu apdzīvoja primitīvas baktērijas bez kodola jeb prokarioti. Daļa prokariotu fotosintēzē izmantoja Saules enerģiju, izdalot atmosfērā skābekli. Skābeklim uzkrājoties atmosfērā, organismi varēja to izmantot elpošanā, un tas ievērojami veicināja dzīvības attīstību. 1,5 miljardus gadu vecos iežos atrastas jau sarežģītākas uzbūves šūnas ar kodolu jeb eikarioti. Tās saturēja vairāk gēnu, kuri nodrošināja lielākas kombināciju iespējas, tātad pazīmju dažādību, līdz ar to pieauga dzīvības daudzveidība. Senajiem vienšūnas eikariotiem evolucionējot, attīstījās daudzšūnu organismi. Šie organismi bija sēdoši vai arī lēni kustējās, tiem nebija maņu orgānu, tie nemedīja viens otru. Tie bija mūsdienu sūkļu, tārpu un zarndobumaiņu priekšteči.
Pirmskembrija ēru sauc par slēptās dzīvības laikmetu, jo pirmajiem vienšūnas un daudzšūnu organismiem nebija skeleta vai citu cietu daļu, tāpēc tie atstājuši maz fosiliju.
Paleozoja ēras sākumā, kembrija periodā, okeānu apdzīvoja augu priekšteces — vienšūnas aļģes. Evolūcijas procesā to daudzveidība un uzbūves sarežģītība arvien palielinājās, veidojās daudzšūnu aļģes, kas sāka apdzīvot arī mitrākās vietas uz sauszemes. Masveidā savairojās dažādi bezmugurkaulnieki. Šo laiku dēvē arī par "kembrija sprādzienu". Dzīvniekiem veidojās primitīvas acis un citi maņu orgāni, tie varēja redzēt medījumu vai arī izvairīties no uzbrucējiem.
Daudziem bija cietas čaulas, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Upuri sacentās ar plēsoņām, līdz ar to attīstījās visa viņu uzbūve. Tie bija mūsdienu gliemju, adatādaiņu un posmkāju priekšteči.
Ordovika periodā ūdeņos parādījās pirmie mugurkaulnieki – bezžokļzivis. Mugurkaulniekiem bija lielākas priekšrocības barības ieguvē, tie spēja labāk manevrēt, uzbrukt un izvairīties. Izdzīvojošie dzīvnieki ieguva lielākus izmērus.
Ordovika periodā ūdeņos parādījās pirmie mugurkaulnieki – bezžokļzivis. Mugurkaulniekiem bija lielākas priekšrocības barības ieguvē, tie spēja labāk manevrēt, uzbrukt un izvairīties. Izdzīvojošie dzīvnieki ieguva lielākus izmērus.
No aļģēm savukārt izveidojās augi, kuri sāka iekarot sauszemi. Ja daudzšūnu aļģes stāvus noturēja un barības vielas piegādāja ūdens, uz sauszemes bija citi izdzīvošanas nosacījumi — augiem bija pašiem jānoturas stāvus un ūdenī izšķīdušās barības vielas jāuzsūc no augsnes. Šiem nosacījumiem augi pielāgojās, izveidojoties vadaudiem, balstaudiem un bieziem, ūdens iztvaikošanu ierobežojošiem segaudiem. Pirmatnējie augi psilofīti apdzīvoja purvainus apvidus, jo, kā jau visiem sporaugiem, lai vairotos, tiem bija nepieciešams mitrums.
Nākošajā periodā – silūra – dzīvība sāka pārcelties uz sauszemi. Jūras padziļinājās, palielinājās zemūdens vulkānisms. Posmkāji iekaroja sauszemes telpu, pateicoties augiem, tiem bija dzīves telpa un barība. Parādījās žokļzivis, kurām bija daudzveidīgas spuras. Tās bija manevrētspējīgas, veiklākas barības ieguvē. Devona periodu sauc arī par zivju laikmetu, jo pasaules ūdeņos bija liela zivju daudzveidība.
Pateicoties augu evolūcijai uz sauszemes, atmosfērā skābeklis sasniedza 15%, kas bija labs priekšnosacījums pirmo sauszemes mugurkaulnieku – tetrapodu attīstībai. Augiem parādījās lapas, saknes. Devona perioda beigās uz sauszemes bija attīstījušies daudzveidīgi paparžaugi: kosas, staipekņi, papardes.
Karbona periodā mitrākās vietas apdzīvoja abinieki, kas attīstījušies no pirmatnējiem četrkājiem. Abinieki spēja balstīt ķermeni pret augsni, elpot atmosfēras gaisu. Uz sauszemes augošās sēnes vēl nespēja pārstrādāt augu koksni, tāpēc bojā gājušie paparžaugi, kas veidoja mežus, nesadalījās un, uzkrājoties bezgaisa apstākļos, zem spiediena veidoja mūsdienās izmantojamos akmeņogļu nogulumus, tāpēc šo periodu bieži sauc par "akmeņogļu". Uz sauszemes dzīvojošie posmkāji – zirnekļi, kukaiņi, daudzkāji u.c. – sasniedza milzīgus izmērus, pateicoties konkurences trūkumam un lielajam skābekļa daudzumam atmosfērā. Pasaules ūdeņos dominēja divas zivju grupas: kaulzivis (daivspuru, akantodes un to radinieki) un skrimšļzivis (haizivis un to radinieki).
Paleozoja ēras beigās, perma periodā, klimats kļuva vēsāks, sausāks. Parādījās pirmie kailsēkļi, kas varēja izturēt šādus apstākļus labāk par paparžaugiem. No abiniekiem attīstījās rāpuļi. Pateicoties tam, ka to sauso ādu klāja ragvielas zvīņas, viņi vieglāk pārcieta sausumu. Vairošanās ar olām, kas klātas ar apvalkiem, nevis ikru nēršana, sekmēja rāpuļu izplatību. Jau esošie dzīvnieki attīstījās divos virzienos: augēdāji un plēsēji. No augēdājiem dominēja milzu prusaki. Savukārt zvērrāpuļiem attīstījās zobi dažādām funkcijām: ilkņi, priekšzobi, dzerokļi.
Mezozoja ērā uz sauszemes attīstījās īstās papardes, kailsēkļi: ginki, cikadejas u.c. Savukārt kosu un staipekņu daudzveidība un to izmēri strauji samazinājās. Klimats kļuva siltāks, nekur nebija apledojuma pazīmju, atmosfērā samazinājās skābekļa daudzums. Triasa periodā konkurences cīņā uzvarēja aukstasiņu dzīvnieki: tiem bija labāki pielāgojumi gan karstajam klimatam, gan pazeminātajam skābekļa saturam atmosfērā.
Šajā laikā parādījās pirmie dinozauri, kuru daudzveidība palielinājās jura un krīta periodā. Dinozauri bija ļoti daudzveidīgi gan barošanās, gan izmēru ziņā. Siltasiņu zvērrāpuļi strauji evolucionēja, attīstījās pirmie zīdītāji. Atsevišķi mugurkaulnieki atgriezās jūras vidē (piemēram, delfīnu priekšteči). Tie bija dzīvdzemdētāji, ķermeņiem bija pludlīnijas forma, pāra spuras un muguras spura. Jūrās dominēja koraļļi un gliemji, no kuriem varēja pārtikt ūdens mugurkaulnieki. Juras periodā no rāpuļiem, kas medīja kukaiņus, attīstījās dzīvnieki – pterozauri, kas spēja ne tikai pacelties gaisā, bet arī planēt no koka uz koku.
Mezozoja ēras pēdējā periodā – krīta – parādījās pirmie segsēkļi – ziedaugi, kuru izmēri sākotnēji nebija lieli, taču, palielinoties konkurētspējai (pasargātas sēklas, barības rezerves, dažādie pielāgojumi), palielinājās arī izmēri. Līdzās segsēkļu straujajai evolūcijai strauji attīstījās arī kukaiņi, kas tos apputeksnēja. No pterozauriem attīstījās pirmputni, kas tos izkonkurēja, pateicoties labākai lidotspējai. Arheopteriksu ķermeņi bija spalvām klāti, kas pēc uzbūves līdzinājās mūsdienu putnu spalvām. Uz sauszemes dzīvojošie zīdītāji pamazām sāka dominēt pār rāpuļiem, abiniekiem un dinozauriem. Mezozojas ēras beigās dinozauri un daudzi citi dzīvie organismi strauji izmira.
Pēdējā – kainozoja – ēra sākas ar paleogēna periodu. Šajā periodā turpinājās superkontinenta Pangejas sadalīšanās mūsdienu kontinentos. Spēcīgo lietusgāžu rezultātā izplatījās subtropu meži. Savukārt kontinentu iekšienē iestājās sausums, palielinājās zālāju platības. Ūdens bezmugurkaulnieku daudzveidība bija samērā līdzīga tai, kas eksistē mūsdienās. Ūdenī parādās zīdītāji: vaļveidīgo un roņu priekšteči. Uz sauszemes dominēja zīdītāji un putni. Zīdītāji turpināja attīstību divos virzienos: somaiņi un placentāļi. Šajā laikā izcēlās lielākā daļa mūsdienu zīdītāju kārtu. Pieaugot kontinentu izolācijai, palielinājās arī dzīvo organismu atšķirības. Paleogēna perioda beigās klimats kļuva aizvien vēsāks. Izplatīti bija arī lielie augēdāji: mamuti, ziloņu, degunradžu priekšteči. Attīstījās zīdītāji, kuri varēja ātri skriet, pārvietoties klajumos.
Neogēna periodā attīstījās ledāji un sākās leduslaikmets. Dzīvajiem organismiem nācās pielāgoties aizvien vēsākam klimatam. Pasaules ūdeņos radās lielas brūnaļģu audzes, mežu platības samazinājās, veidojās savannas. Attīstījās zālēdāji, kuri varēja pārtikt no savannā augošajām graudzālēm, kas bija cietas, šķiedrainas, izturīgas pret ugunsgrēkiem. No primātiem atdalījās hominīdu jeb cilvēku zars. Uz sauszemes dominēja segsēkļi, pārsvarā šajā periodā bija izveidojušies visi mūsdienās dzīvojošo dzīvnieku priekšteči.
Pēdējais periods kainozoja ērā ir kvartārs, kura centrālais notikums ir cilvēka evolūcija un cilvēka migrācija uz visiem Zemes kontinentiem.
Jauno periodu, kurā dzīvojam pašlaik, sauc par antropocēnu. Nosaukums liecina – šo laikmetu ievirzījusi cilvēka saimniekošana, jaunu materiālu radīšana un līdz ar to - dabas un klimata pārveidošanās.