2. Evolūcijas teorijas

Evolūcija ir visu dzīvības formu izmaiņu process paaudzi pēc paaudzes. Evolūcijas idejas cilvēces lielo domātāju prātos izveidojās jau senatnē, piemēram sengrieķu filozofs Anaksimandrs (6. gs. p.m.ē.) izteica domu, ka cilvēks un sauszemes dzīvnieki cēlušies no zivīm. Aristotelis (4. gs. p.m.ē.) uzskatīja, ka daba tiecas uz pilnību, tādēļ sarindoja organismu grupas noteiktā secībā no vienkāršākā līdz sarežģītākajam, izveidojot pakāpienveida sistēmu. Evolūcijas idejas turpināja attīstīties arī vēlāk, līdz viduslaiku Eiropā baznīca tās aizliedza. Evolūcijas idejas atdzima 18. gadsimtā.
 

  

 

Lamarks attīstību no vienkāršākām uz sarežģītākām formām izskaidroja ar gradācijas principu — ar visa dzīvā tieksmi pilnveidoties. Šo tieksmi nosakot organisma iekšējie faktori, bet ārējās vides apstākļi novirzot to no gradācijas ceļa, jo organisms spiests tiem pielāgoties. Pēc Lamarka domām, katrs dzīvnieks savā dzīves posmā iegūst zināmu gatavību. Vingrinot savus muskuļus, redzi, dzirdi un citus jutekļus, viņš piemērojas apkārtnei un tā savā dzīvē attīstības ziņā pavirzās mazliet uz priekšu.    

   

Piemēram, žirafe. Tā iespējams sākotnēji bija ar īsu kaklu. Lai izdzīvotu tuksnesī, bija jāpārtiek no koku lapām, kuras atradās samērā augstu, tādēļ žirafes kakls ievērojami pagarinājās. Tātad, pēc Lamarka domām, dzīves laikā iegūtās pazīmes iedzimst pēcnācējiem.
 

 

  

Čārlzs Darvins 1859. gadā publicēja grāmatu «Sugu izcelšanās», kurā izklāstīja savu evolūcijas teoriju. Pēc Darvina teorijas, evolūcija noris pamatfaktoru — mainības, cīņas par eksistenci, dabiskās izlases un iedzimtības kopējās darbības rezultātā. Ja kāds no šiem faktoriem izpaliek, evolūcija nenotiek. Evolūcijas process ir neatgriezenisks: kādreiz izmirušas sugas un cita ranga taksoni nerodas no jauna. Darvins uzskatīja, ka evolūcija noris diverģenti (organismu grupu pazīmēm attālinoties) un tai ir monofilētisks raksturs, t. i., sugas radušās no kopēja senča.

 

 

 

Darvina publikācijas izraisīja asu reakciju sabiedrībā - parādījās karikatūras, kurās Darvinu pašu pielīdzināja pērtiķim, jo atbilstoši zinātnieka teorijai, cilvēkam un pērtiķiem bija kopīgi senči.
 

  

Mūsdienās Darvina teorija attīstās, izmantojot jaunās zināšanas, kuras devuši molekulārās bioloģijas un ģenētikas lielie atklājumi. Izveidojusies sintētiskā evolūcijas teorija,saukta arī par neodarvinismu. Neodarvinisma pamatlicējs ir vācu biologs A. Veismans (1834—1914). Tieši viņa eksperiments ar pelēm pierādīja, ka dzīves laikā iegūtās pazīmes neiedzimst pēcnācējos. A. Veismans uzskatīja, ka jaunas sugas veidojas ilgā laika periodā, dabiskās izlases ceļā summējoties niecīgām organismu iedzimtām pazīmēm. Neodarvinisms - evolūcijas teorija, kura atzīst dabīgo izlasi, graduālismu ( uzskats par Zemes vēsturi, pēc kura dziļas pārmaiņas rodas, summējoties lēnu, bet pastāvīgu procesu darbības rezultātiem.) un populāciju kā evolucionāro pārmaiņu pamatvienību. Evolūcijas materiāls ir mutācijas. Mutāciju rezultātā rodas ģenētiska daudzveidība.