9. Antropoģenēze

Par cilvēka izcelšanos pastāv liela viedokļu daudzveidība. Šobrīd zinātnē dominējošā  un faktiem vispilnīgāk pamatotā ir teorija, ka cilvēks veidojies no dzīvnieku pasaules ilgstošas evolūcijas gaitā. To sauc par antropoģenēzes evolūcijas teoriju.

 

  

Tāpat primātu kārtā ietilpst daudzi mūsdienu cilvēkpērtiķi (orangutāni, gorillas u.c.).

 

 

Lai risinātu sarežģīto jautājumu „cilvēks – dzīvnieks”, antropoģenēzes evolūcijas teorijā pieņemts izvirzīt 2 kritērijus: fizisko un sociālo.
 

Morfoloģiskais kritērijs ietver sevī pētāmās būtnes un mūsdienu cilvēka fizisko līdzību, ķermeņa uzbūves īpašības (stāvus staigāšana, smadzeņu apjoms, galvaskausa struktūra, precīzijtvēriens (spēja savienot īkšķi ar citu pirkstu galiem, noturot nelielus priekšmetus) u.c. pazīmes).

Sociālais kritērijs ietver būtnes spējas darināt darbarīkus un lietot tos, pārveidojot vai ietekmējot apkārtējo vidi. Neskatoties uz kritērijiem, pētnieku vidū nav viennozīmīga viedokļa par Homo ģints pirmsākumiem.

 

Pastāv uzskats, ka hominīdi un cilvēkpērtiķu dzimta nodalījušās aptuveni pirms 15 miljoniem gadu. (Tomēr nesenie molekulārās bioloģijas pētījumi rāda, ka pirms 6 – 7 miljoniem gadu cilvēkpērtiķiem un šimpanzēm varēja būt kopīgi priekšteči.)

 

 

Par pirmajiem hominīdiem uzskata dzīvniekus, kuriem bija raksturīgs bipedālisms - staigāšana uz 2 kājām.

 

Vissenākais cilvēku dzimtas pārstāvis ir Ardipithecus ramidis. Tas ir dzīvojis mežos un tam ir daudz kopīgu pazīmju ar šimpanzēm, bet tas tiek pieskaitīts hominīdiem, jo ir pārvietojies uz 2 kājām.

 

  

Australopiteku pārstāvju atliekas visvairāk ir atrastas Āfrikā un pētījumi liecina, ka australopiteki ir dzīvojuši uz Zemes gandrīz 3 miljonus gadu. Tas ir ilgāk kā eksistē mūsdienu Homo ģints pārstāvji. Australopitekiem (A. afariensis, A. africanus, A. robustus) bija raksturīga pārvietošanās uz 2 kājām, vertikāla stāja, kājas bija garākas par rokām. Tie dzīvoja baros un to smadzeņu tilpums bija lielāks kā primātiem. Slavenākā australopiteku fosīlija ir Lūsija -  paleoantropologa D. Džohansona 1974. gadā Etiopijā konstatētās fosilijas, kuras sevī apvieno gan pērtiķu, gan hominīdu pazīmes.

 

 

 

„Lūsijai” bijuši 19 – 21 gads. Tā bijusi 1 – 1,2 m gara, svērusi 25 - 27 kg. Tās smadzeņu apjoms ir aptuveni tāds pats kā šimpanzēm, tomēr galvaskausa uzbūvē vērojamas cilvēka iezīmes. Šī būtne staigājusi stāvus.

  

Cilvēku ģints (Homo) ir cēlusies no australopitekiem un eksistē arī mūsdienās. Ģints ir sugām bagāta un zinātnieku viedokļi par to ir pretrunīgi.

 

 

 

Gan morfoloģiskais, gan sociālais kritērijs ļauj to pieskaitīt pie cilvēkveidīgām būtnēm. Tas dzīvojis pirms 2,5 – 1,5 milj. gadu. Šo būtņu fosilās atliekas konstatētas Āfrikas austrumos un dienvidaustrumos.Homo habilis augums pārsniedza 1,5 m. Tā stāvstaigāšanas spējas bijušas tuvas mūsdienu cilvēkam. Izteikti cilvēciskāka bijusi arī galvaskausa forma. Arī smadzeņu apjoms bijis lielāks. Daži zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka tie savā starpā sazinājušies, izmantojot primitīvu valodu.

 

  

 

Tam bija lielāks un masīvāks ķermenis un tā ārējais izskats līdzinājies mūsdienu cilvēkam. Lielāko pārstāvju augums sasniedza 1, 8 m. Arī to smadzeņu apjoms bija lielāks kā Homo habilis. Homo erectus galvaskausam bija raksturīga zema, pieplacināta forma ar izteikti slīpu pieres daļu, masīvi uzacu vilnīši, plakana un neizteiksmīga seja, neizvirzīts zods.

 

Tie apstrādāja akmeni, izgatavoja akmens darbarīkus, izmantoja uguni un medīja. Tas ļāva paplašināt to apdzīvotības areālu. Homo erectus atsevišķas grupas nonāca Eiropā (900 000 – 850 00 gadu).

 

 

Nākošais hominīdu attīstības posms antropoģenēzē ir neandertālietis. (Neandertālieša nosaukums radies 1865. gadā, kad Neandertāles ielejā (netālu no Diseldorfas Vācijā) atrada šīs būtnes paliekas) – cilvēkveidīgo būtņu suga, kas pēc ķermeņa uzbūves visvairāk līdzinās mūsdienu cilvēkam. Tie apdzīvoja Eiropas un Āzijas teritorijas. Tie pastāvēja pirms 200 000 – 30 000 gadu.

Neandertālieša fiziskā uzbūve no mūsdienu cilvēka uzbūves atšķīrās tikai ar masīvāk veidotu ķermeni un galvaskausa formas arhaiskām iezīmēm. Tā smadzeņu apjoms pārsniedza pat vidējo mūsdienu cilvēka smadzeņu apjomu.

Daži zinātnieki neandertālieti uzlūko kā mūsdienu cilvēka tieši priekšteci, bet citi par izmirušu atzaru.

 

Video angļu valodā Neandertālietis

 

Ne vēlāk kā pirms 100 000 gadu izveidojās mūsdienu cilvēks Homo sapiens – „saprātīgais cilvēks”.
 

Senākos mūsdienu cilvēkus, kas dzīvoja akmens laikmetā mēdz dēvēt par kromaņoniešiem. Nosaukums saistīts ar Homo sapiens fosilu atradumu 1868. gadā Kromaņonas alās mūsdienu Francijas teritorijā. Tā ķermeņa un galvas uzbūve bijusi pilnīgi mūsdienīga. Neizteikti palikuši uzacu valnīši, labi veidots zods, kā arī mūsdienu cilvēka smadzeņu apjoms.

 

Ar Homo sapiens noslēdzās antropoģenēzes process. Sākās jauni procesi cilvēces aizvēsturē – kaula un akmens apstrāde, jaunas darbarīku formas, mākslas darbi un reliģiskie priekšstati.

Joprojām pastāv uzskats, ka mūsdienu cilvēka pirmdzimtene meklējama Āfrikā. Jau akmens laikmeta sākumā tas nonācis Eiropā, Āzijā, Amerikā un Austrālijā.

Mūsdienās joprojām pastāv dažādi, nereti pilnīgi pretēji viedokļi par antropoģenēzes norisi.