4. Temperatūra

Temperatūra ir viens no nozīmīgākajiem klimatiskajiem parametriem. Tā ietekmē visus enerģētiskos procesus dzīvajās šūnās. No tās ir atkarīgi visi bioķīmiskie procesi organismā. Vairākumam sugu eksistences apstākļi atbilst no 0 līdz 50 °C, bet optimuma zona ir no 15 līdz 30 °C temperatūras intervālam. Taču ir zināmi arī tādi organismi, kuru dzīvība saglabājas temperatūrā, kas tālu pārsniedz minētās robežas. Piemēram, eksperimentāli konstatēts, ka atsevišķu sēņu sugu sporas nezaudē dīgtspēju arī tad, ja tās ilgāku laiku turētas temperatūrā, kas tuva absolūtajai nullei. Savukārt ir aļģu sugas, kas dzīvo karstajos avotos, kur ūdens temperatūra sasniedz 80 °C, bet dziļūdens holotūrijas ar grūtībām spēj izturēt 5 °C temperatūru.

 

Atkarībā no tā, kādās temperatūrās organismi jūtas vislabāk, izšķir: 
 

 

Orhidejas katlejas ir siltumu mīloša suga. Tas ir populārs telpaugs, bet savvaļā tās ir izteikti tropu augi.

Visi augi un vairums dzīvnieku nespēj savā organismā uzturēt optimālu temperatūru. To ķermeņa temperatūra ir atkarīga no vides siltuma režīma. Aukstajā laikā to dzīvības procesi un
aktivitāte stipri pazeminās.

 

Lauku zvirbuļi ir homotermiski organismi.

 

Jūras krupis ir poikilotermisks organisms, aukstasiņu abinieks.

 

Homotermiskie organismi ir putni un zīdītāji, poikilotermiskie organismi — mikroorganismi, bezmugurkaulnieki, zivis, abinieki un rāpuļi.

 

 

Par speciālu homotermijas paveidu uzskata heterotermiju. Tā ir raksturīga tiem siltasiņu dzīvniekiem, kas nelabvēlīgus apstākļus pavada mazaktīvā stāvoklī. Šajā laikā krasi palēninās vielmaiņa, elpošana, asinsrite un citi procesi, pazeminās arī ķermeņa temperatūra. Izteikts heterotermisks organisms Latvijā ir ezis.

Siltasinību nodrošina augsta vielmaiņas intensitāte, tāpēc pastāvīgas ķermeņa temperatūras uzturēšanai dzīvniekiem ir papildus jātērē ļoti daudz enerģijas. Temperatūras regulācijai kalpo arī tādas uzbūves īpatnības kā siltumizolējošie slāņi (dūnu, spalvu, apmatojuma segas), uzkrātie tauki, ķermeņa segas nomaiņa, sviedru dziedzeri u.c.

Aukstasinībai ir savas priekšrocības un trūkumi. Aukstasiņu dzīvnieki var iztikt ar mazāku barības daudzumu nekā siltasiņu dzīvnieki. Tie tā nebaidās no pārkaršanas, taču nespēj dzīvot vietās, kur pastāvīgi ir zema temperatūra. Aukstasiņu dzīvnieku un augu attīstības ilgums ir atkarīgs no ārējiem temperatūras apstākļiem. Dzīvnieku kustīgums pasargā tos no nelabvēlīgiem temperatūras apstākļiem. Dzīvniekiem ir raksturīgas dažādas pielāgošanās uzvedības īpatnības — slēptuvju meklēšana, ligzdu vīšana, alu rakšana, migrācija, pārlidojumi.