Mejoze ir dalīšanās veids, kas nodrošina haploīdu šūnu veidošanos no diploīdām šūnām. Veidojas gametas (n) jeb dzimumšūnas.
Mejozei ir divas stadijas: mejoze I un mejoze II. Rezultātā izveidojas četras haploīdas meitšūnas. Pirms mejozes I ir notikusi DNS replikācija, tādējādi katra hromosoma sastāv no divām hromatīdām. Mejozes laikā homologās hromosomas satuvinās un nostājas cieši līdzās. Rezultātā starp hromatīdām notiek krustmija jeb krosingovers. Tās nodrošina apmaiņu ar ģenētisko materiālu starp homologo hromosomu un divām blakus esošajām hromatīdām. Mejozes I laikā izšķiras homologās hromosomas un meitšūnās nonāk viena hromosoma no katra hromosomu pāra. Starp mejozi I un mejozi II nav nepieciešama DNS replikācija, jo hromosomas jau ir dubultojušās un tām jau ir divas māshromatīdas. Mejozes II laikā māshromosomas, kas cēlušās no māshromatīdām, virzās uz pretējiem poliem. Tāpēc četru meitšūnu hromosomām ir tikai pa vienai hromatīdai.
Hromosomu neatkarīgās sadalīšanās un krustmijas dēļ mejoze ir hromosomu brīva kombinēšanās mejozē, kā arī apmaiņa ar ģenētisko materiālo starp homologajām hromosomām. Mainībai ir nozīme evolūcijā, jo tā nodrošina organismu daudzveidību un pielāgošanos mainīgiem vides apstākļiem. Ģenētiskās mainības avots ir arī mutācijas.