Ja imūnsistēmas funkcijas ir traucētas, cilvēkam var rasties bīstamas slimības. Raksturīgākie imūnsistēmas traucējumi ir:
- autoimūnās slimības - imūnsistēmas uzbrukums sava organisma molekulām un audiem;
- imūndeficīts - paaugstināta uzņēmība pret infekcijām;
- alerģija - pārāk aktīva imūnreakcija.
Autoimūno slimību gadījumā imūnsistēma iedarbojas uz sava organisma audiem kā uz antigēniem un noteiktos audos izraisa iekaisuma reakciju bez infekcijas ierosinātāja klātbūtnes.
Piemēram, izkaisītā skleroze ir autoimūna slimība, kad imūnsistēma uzbrūk centrālajai nervu sistēmai, izraisot tās darbības traucējumus. Sākotnējie slimības simptomi ir redzes, līdzsvara un gaitas traucējumi, slimībai progresējot, var rasties paralīzes un garīgās uztveres traucējumi.
Pēdējos gados ir strauji izplatījusies bīstama imūndeficīta slimība - AIDS jeb iegūtais imūndeficīta sindroms.
Tā ir hroniska, lēni progresējoša infekcijas slimība, kuru izraisa cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV), kas nonākot organismā lēnām sagrauj cilvēka imūno sistēmu. Ar šo vīrusu inficētu cilvēku sauc par: HIV – inficētu; HIV– seropozitīvu vai HIV vīrusa nēsātāju.
Attēlā: T-limfocīts (zaļš), kuru inficējuši HIV vīrusi (sarkani).
HIV infekcijas norises stadijas
- Vīrusa izplatīšanās stadija – sākas apmēram 1-2 nedēļas pēc inficēšanās brīža un var ilgst līdz 6 mēnešiem. Vidēji 1-2 nedēļu pēc inficēšanās var novērot ķermeņa temperatūras paaugstināšanos (1-2 dienas), vai arī citus akūtas vīrusa infekcijas īslaicīgus un pārejošus simptomus, kas ātri vien izzūd. Šo stadiju novēro aptuveni 20-30% HIV inficētajiem cilvēkiem. Šajā stadijā organisma imūnā sistēma sāk veidot antivielas pret HIV vīrusu. Veicot HIV testu šī perioda sākumā - analīžu rezultāti var būt negatīvi - antivielas pret HIV vīrusu (loga periods). Perioda beigās asinīs būs konstatējamas antivielas pret HIV vīrusu.
- Latentais periods – nenovēro nekādus fiziski jūtamus un fiksējamus simptomus – slimības pazīmes. Inficētie jūtas un izskatās veseli. Šis periods var ilgt no dažiem mēnešiem līdz 10 un vairāk gadiem. Tas ir iemesls, kāpēc visbiežāk inficēta persona neapzinās savu stāvokli.
- Ar AIDS saistītais komplekss – stadija, kurā inficētam cilvēkam parādās specifisku klīnisku simptomu kopums. Slimības simptomi vēl nav krasi izteiktas. Biežāk novēro apetītes zudumu, krišanos svarā, drudzi, uzņēmību pret dažādām infekcijām.
- AIDS (iegūtais imūndeficīta sindroms) – HIV infekcijas beigu stadija, kad cilvēka imūnā sistēma nav spējīga cīnīties ar audzējiem un infekcijām, kuras parastos apstākļos neizraisa slimības. HIV vīruss var bojāt arī nervu sistēmu un izraisīt smadzeņu darbības traucējumus. Šī HIV infekcijas stadijas strauji progresē un parasti beidzas ar nāvi.
Šobrīd nav zāļu HIV infekcijas izārstēšanai, nav arī vakcīnu efektīvai šīs infekcijas profilaksei, bet savlaicīgi pielietojot speciālu ārstēšanas kursu iespējams ievērojami pagarināt laika periodu, kad cilvēks jūtas praktiski vesels, t.i., aizkavēt AIDS stadijas iestāšanos. Tāpēc svarīgi savlaicīgi konstatēt inficēšanos ar HIV vīrusu.
HIV vīrusam nonākot cilvēka organismā, kā uz jebkuru infekciju, arī to reaģē imūnā sistēma – veidojot specifiskas antivielas, lai cīnītos ar šo infekciju. Bet cilvēka imūnā sistēma nav spējīga iznīcināt HIV vīrusu, tāpēc reiz iegūta šī infekcija saglabājas visu atlikušo dzīvi.
HIV var pārnest seksuālo kontaktu ceļā, lietojot vienu šļirci, pārlejot inficētas asinis, kā arī veicot pīrsingus un tetovējumus.
Nopietnus veselības traucējumus var izraisīt alerģija - pastiprināta imūnsistēmas reakcija uz organismam svešām vielām. Vielas, kas izraisa alerģiju, sauc par alergēniem. Alergēni var būt infekciozi (mikroorganismi) vai neinfekciozi (uzturvielas, ziedputekšņi, putekļi, u. c.) Atkarībā no tā, kur alerģiskā reakcija norisinās, parādās dažādi simptomi; acu asarošana, šķavas, izsitumi, nieze. Smagākos gadījumos reaģē bronhi un sākas bronhiālajai astmai līdzīga elpas trūkuma lēkme. Pati smagākā alerģijas izpausme ir anafilaktiskais šoks, kura gadījumā vienlaikus ir skarti daudzi orgāni un īsā laika sprīdī, pazeminoties asinsspiedienam, var iestāties nāve.
Lai noteiktu jutīgumu pret noteiktiem alergēniem, laboratorijā ir iespēja veikt alergēnu testu - ādas virskārtā ievada niecīgus alergēnu daudzumus.
Pozitīvas reakcijas gadījumā ap konkrētā alergēna ievadīšanas vietu rodas apsārtums.
Biežāk sastopamās alerģijas ir siena drudzis, bronhiālā astma, ekzēma, nātrene, pārtikas alerģija un alerģija pret kukaiņu kodumiem. Viens no būtiskākajiem alerģijas profilakses principiem ir izvairīšanās no alerģijas izraisītājiem.