2. Meža ekosistēma. Galvenie mežu tipi.

Dabiskos apstākļos augi neaug pa vienam izolēti, bet gan grupās, veidojot augu kopas. Vienkopus parasti aug augi, kuriem ir vajadzīgi līdzīgi augšanas apstākļi - gaisma, siltums, mitrums, gaiss, barības vielas un augšanas telpa.

Mežā augu kopu veido koki, krūmi un lakstaugi. Meži savā starpā atšķiras pēc dažādām pazīmēm - augsnes auglības, mitruma apstākļiem, valdošajām koku sugām.

Priežu mežā valdošā koku suga ir parastā priede. Priedes aug sausās vietās ar trūdvielām nabadzīgu smilts augsni. Krūmu un lakstaugu šajos mežos ir maz, lai gan gaisma cauri priežu vainagiem iespīd arī zemākajos meža stāvos.
Egļu mežā valdošā suga ir parastā egle. Egles labi aug auglīgās augsnēs. saknes tām ir stipri sazarotas un seklas. Lai arī augsne ir ar barības vielām bagāta, lakstaugu ir maz, jo zem egļu zariem ir maz gaismas.
Jauktu koku mežā aug gan lapu, gan skuju koki - priedes, egles, bērzi, gobas, kļavas, apses, oši, melnalkšņi, baltalkšņi, kadiķi, pīlādži, lazdas.
Lapu koku meža augsne ir trūdvielām bagāta, tāpēc tur aug bērzi, ozoli, oši apses, liepas, baltalkšņi.

Ja cilvēks mežu nekopj, tas turpina dabiski pārveidoties, piemēram, jaukto koku meža lapu koki noveco un iet bojā, bet egles turpina augt, jo to mūžs ir garāks.


Mitri meži var pārpurvoties, veidot purvus. Šo procesu veicina bebru darbība.	Visstraujāk augu kopa nomainās izcirtumos. Izcirtumā palikušajiem augiem strauji palielinās gaismas daudzums, pieaug temperatūras un mitruma svārstības. Vispirms strauji savairojas lakstaugi, seko krūmi un, visbeidzot, koki.