15. Svešzemju augi Latvijas ekosistēmās

Līdzās Latvijai raksturīgiem augiem, ekosistēmās ir sastopami arī ievesti svešzemju augi, kas pielāgojušies Latvijas klimatiskajiem apstākļiem. daļa no šiem augiem ir pārgājuši savvaļā un kļuvuši par dārzbēgļiem. Tie agresīvi vairojas, izspiež no ekosistēmām vietējos augus un mazina to daudzveidību.


Kanādas zeltslotiņu savulaik Latvijā ieveda, lai stādītu dārzos, bet nu tā ar vērienu iekaro arvien jaunas platības, kas netiek apstrādātas, apdraudot arī blakus esošo saimnieku tīrumus.	Sīkziedu sīkgalvīte ir ieceļojusi no Ziemeļamerikas. Nezāle veido kuplu sakņu sistēmu, to izravējot, tiek izraustīti arī kultūraugi.

Smiltsērkšķa augļi un lapas satur praktiski visus dabā esošos vitamīnus, turklāt vitamīni sakārtoti tādās attiecībās, ka tie aizsargā viens otru no priekšlaicīgas sabrukšanas un pastiprina viens otra iedarbību.	Latvijā Sosnovska latvānis ieviests jau 1948. gadā, to no Kaukāza republikām atvedot kā lopbarības augu. Auga sula satur vielas, kas ultravioletā starojuma ietekmē rada smagus ādas apdegumus.

Topinambūra dzimtene ir Ziemeļamerika. Bumbuļus vislabāk ēst rudenī un pavasarī, kad tie satur gandrīz visus cilvēkam nepieciešamos elementus. To sistemātiska lietošana kavē sāļu nogulsnēšanos, der infarkta un insulta profilaksei.	Daudzlapu lupīna ir Ziemeļamerikas augs. Latvijā nereti sastopams kā savvaļā pārgājis kultūraugs.

Parastie ceriņi tiek audzēti Latvijā jau vairāk kā 2 gadsimtus, bet cēlušies tie ir Āzijā.	Krokainās rozes dzimtene ir Tālie Austrumi. Tās augļi satur daudz C vitamīna. Ārstniecībai ievāc tikai kaitēkļu nebojātus, nogatavojušos rožu augļus augustā, septembrī.