3. Imunitāte

Pēc izcelsmes izšķir iedzimto un iegūto imunitāti. Iedzimtā  imunitāte saistīta ar iedzimtām bioloģiskām organisma īpatnībām, piem., cilvēka imunitāte pret cūku mēri, dzīvnieku imunitāte pret gonoreju.

 

Iegūtā (specifiskā) imunitāte rodas organisma mūža gaitā. Pēcnācējiem tā neiedzimst. Iegūto imunitāti izveido tikai pietiekami izturīgi organismi, jo tie pirmajā saskarē ar infekciju neiet bojā, bet infekcijas ietekmē sāk izveidot atbilstošus aizsargmehānismus. Milzīga nozīme imunitātes veidošanā ir leikocītiem, sevišķi to paveidam limfocītiem. Daudzus slimību izraisītājus leikocīti vienkārši ,,norij". Slimošanas laikā leikocīti rada antivielas pret šo konkrēto slimību. Ja cilvēka organismā atkārtoti nonāk tās pašas slimības ierosinātāji, leikocīti steidzami saražo antivielas un cilvēks nesaslimst.

 

Dabiski iegūtā aktīvā imunitāte izveidojas, ja pārciesta kāda infekcijas slimība. Šāda imunitāte var būt īslaicīga, bet var saglabāties arī ilgstoši, dažreiz pat visu mūžu, piem., ar bakām, masalām, poliomielītu cilvēks parasti otrreiz neslimo.

 

Ja bērns ir izslimojis vējbakas, tad otrreiz dzīves laikā ar tām nesaslims, jo pret šo slimību veidojas imunitāte uz mūžu.

 

Dabiski iegūtā pasīvā imunitāte ir jaundzimušajiem un zīdaiņiem pirmajos mēnešos. Ja māte ir pārcietusi masalas, poliomielītu vai kādu citu infekcijas slimību, pēc kuras izveidojas imunitāte, ar šīm slimībām pirmajos mēnešos pēc piedzimšanas nesaslimst arī bērns - viņš saņēmis no mātes caur placentu pietiekami daudz antivielu.

 

Mākslīgi iegūto aktīvo imunitāti panāk, ievadot organismā vakcīnas, kas satur attiecīgi apstrādātus, novājinātus slimības ierosinātājus - antigēnus. To ietekmē organismā izveidojas antivielas. Piemēram, daudzi cilvēki vakcinējas pret ērču encefalītu.

 

 

Mākslīgi iegūto pasīvo imunitāti rada, ievadot organismā asins serumus, kas satur jau gatavas citā organismā izstrādātas antivielas. Piemēram, ja iekodusi indīga čūska, piemēram, odze, ārsts ievada serumu ar gatavām antivielām pret indi.