Visa mūsu organisma darbība tiek regulēta.
- Pirmkārt, tiek regulēti tie mehānismi, kas nodrošina gandrīz nemainīgu organisma iekšējo vidi - homeostāzi.
- Otrkārt, tiek regulēta un saskaņota mūsu organisma šūnu, audu, orgānu un orgānu sistēmu darbība.
- Treškārt, tiek regulēta organisma saistība ar ārējo vidi.
Ir divi organisma darbības regulācijas veidi - humorālā regulācija un neirālā regulācija.
Humorālā regulācija
Humorālo regulāciju (humor - šķidrums) veic paša organisma izdalītās bioloģiski aktīvās vielas - hormoni, kas cirkulē organisma šķidrumos - asinīs, limfā un šūnstarpas šķidrumā. Hormonālo regulāciju nodrošina hormoni, kurus izdala iekšējās sekrēcijas dziedzeri. Asinis iznēsā hormonus pa visu organismu un tā nodrošina sakarus starp dažādām orgānu sistēmām, orgāniem, audiem un šūnām. Hormoni iedarbojas tikai uz stingri noteiktu orgānu vai orgānu sistēmu šūnām - mērķšūnām. Piemēram, dzimumorgānu šūnas ir jutīgas pret dzimumhormoniem, kas veicina dzimumorgānu augšanu un attīstību, citas - nomāc. Humorālā regulācija ir samērā lēna un neprecīza.
Neirālā regulācija
Cilvēkam uz ķermeņa virsmas un visos orgānos ir uztverošie nervu veidojumi jeb receptori (recipere - saņemt). Ja uz receptoriem iedarbojas ķīmiski, mehāniski un citi kairinātāji, receptoros rodas nervu impulsi, kas pa jušanas neironu aiziet uz muguras vai galvas smadzenēm (centrālo nervu sistēmu), bet no turienes pa citu neironu (vai neironiem) dodas uz noteiktiem orgāniem un kairina tos. Tādējādi nervu sistēma ar nervu impulsiem var pievadīt kairinātāja iedarbību no jebkuras vietas jebkurai citai vietai, lai cik tuvu vai tālu tā arī atrastos.
Video par impulsa pārvietošanos: Impulsa pārvietošanās
Atbildes reakciju uz kairinātāju ar centrālās nervu sistēmas līdzdalību sauc par refleksu.