3. Ātruma noteikšana

Pūks mēģināja sacerēt dziesmu par čiekuriem, jo viņam bija uznākusi dziedamā reize. Tikmēr viņš bija nonācis pie tilta. Zem kājām viņš, protams, neskatījās, tāpēc paklupa pret kādu sakni, un čiekurs no viņa ķepām iekrita ūdenī. - Sasodīts, - norūca Pūks, kad čiekurs lēni iepeldēja patiltē, un gāja meklēt citu čiekuru, ko varētu apdziedāt. Bet tad viņš iedomājās, ka labāk būtu vienkārši skatīties upē, jo diena bija tik jauka un rāma. Tāpēc viņš nogūlās uz tilta un skatījās upē, kas lēni, lēni slīdēja garām... un pēkšņi... tas taču bija viņa čiekurs! - Jocīgi, - nobrīnījās Pūks. - Es iemetu čiekuru tajā pusē, un čiekurs iznāca šajā pusē. Nez vai cits čiekurs arī tā darītu? - Un Pūks gāja pēc čiekuriem. Nākamais tiešām darīja tāpat. Un citi nākamie arī. Tad Pūks iemeta ūdenī divus uzreiz un pabāza galvu zem tilta šķērskoka, lai paskatītos, kurš izpeldēs pirmais. Viens izpeldēja, bet, tā kā abi bija vienāda lieluma, Pūks nezināja, vai šis bija tas, ko viņš gribēja redzēt izpeldam pirmo un vinnēt, vai arī otrs. Tāpēc nākamo reizi viņš iesvieda ūdenī vienu lielu un vienu mazu čiekuru. Lielais izpeldēja papriekšu, kā Pūks bija paredzējis, un mazais izpeldēja pēc tam, kā Pūks arī bija paredzējis, tātad viņš bija vinnējis divreiz. (...) Tā sākās spēle, ko, tās izgudrotājam Pūkam par godu, sauca Pūksprunguļi un ko viņš ar saviem draugiem bieži spēlēja mežmalā uz tilta. Un čiekuru vietā viņi meta upē sprunguļus, tāpēc ka tos bija vieglāk atšķirt.