4. Kredītiestādes

"Bankas darbības pirmsākumi radās līdz ar tirdzniecības attīstību. Lai norēķinātos par pirkumiem ar svešzemju tirgotājiem, bija nepieciešams mainīt naudu. Tāpēc atsevišķu viduslaiku pilsētu tirgos sāka ieplūst citu zemju nauda, un tās mainīšana parasti notika pilsētas tirgus laukumā. Vēsture liecina, ka pirmie naudas mainītāji bija itālieši. Viņi naudas mainīšanas operāciju veikšanai izmantoja galdu vai solu, kuru novietoja tirgus laukumā. Līdz ar to arī termins banka aizgūts no itāļu valodas vārda banco. To var tulkot kā galdu, solu. Tajā gadījumā, ja kāds no tirgotājiem mēģināja naudas mainīšanas laikā piekrāpt savu klientu, viņa galds vai sols tika salauzts. Tādā veidā tika sodīts tirgotājs par negodīgu rīcību, un tas jau nozīmēja bankrotu.

 

Banku rašanās ir saistīta ar to pakalpojumu sniegšanu, kas skāra galvenokārt zelta un citu dārgmetālu glabāšanas un pārvadāšanas problēmas. Zināms, ka uz attālākām vietām to pārvadāšana bija riskants pasākums, jo ļoti bieži ceļā varēja uzbrukt laupītāji un dārgmetālus atņemt. Tāpēc tirgotāju vidū radās doma, vai nevarētu nodot zeltu glabāšanā juvelieriem, kuriem bija uzceltas speciālas dārglietu glabātuves un pagrabi.

 

Juvelieri labprāt pieņēma dārglietas glabāšanā, bet par šādu pakalpojumu viņi iekasēja no tirgotājiem noteiktus procentus jeb augļus. Juvelieri kā apliecinājumu tam, ka zelts atrodas viņu glabātuvēs, izdeva uzrakstītu uz tā īpašnieka – tirgotāja – vārda noteiktu dokumentu; sākotnēji tās bija vērtības zīmes, bet vēlāk jau tika izrakstīti vekseļi. Tos varēja izmantot, lai samaksātu par pirkumiem. Tādējādi tirgotājiem bija iespēja pārvietoties no vienas pilsētas uz otru daudz drošāk, līdzi ņemot tikai dokumentu kā dārgmetālu noguldījuma apliecinājumu, kas vienlaicīgi kalpoja arī kā maksāšanas līdzeklis. Šo funkciju nostiprināšanos veicināja arī bruņinieku ordeņi, it īpaši Templiešu ordenis, kuru uzdevums vidējos viduslaikos bija raudzīties par tirdzniecības infrastruktūras drošību.

 

Ar laiku, kad zelta krājumi pagrabos kļuva ievērojami, bet tā kustība bija niecīga, zelta uzglabātāji sāka saprast, ka uz noguldītā zelta rēķina viņi varētu iegūt papildu augļus, to aizdodot tiem, kuri nonākuši īslaicīgās finansiālās grūtībās.

 

Attīstoties naudas apgrozībai, tirgotāju un augļotāju slānim, zelts arvien biežāk tika pieņemts glabāšanā un aizdots pret procentiem. Līdz ar to sāka rasties pirmie baņķieru nami, kuri būtībā bija augļotāju uzņēmumi. Banku darījumi it īpaši attīstījās 14. gs. Itālijas, Vācijas un Holandes pilsētās, bet vēlāk lielākajos tirdzniecības centros – Amsterdamā, Venēcijā, Hamburgā – radās žirobankas; to galvenā funkcija bija bezskaidras naudas pārskaitīšana no viena konta uz otru kā savas zemes, tā arī starpvalstu ietvaros.

 

Attīstoties tirgus saimniecībai, 17. – 18. gs. notika arī strauja banku attīstība, it īpaši Lielbritānijā. Bankas ne tikai aizdeva metāla naudu, bet arī sāka kreditēt uzņēmējus, izsniedza parādzīmes (banknotes) un veica citas ar naudas apgrozību saistītas operācijas. Šajos apstākļos rodas nepieciešamība veidot speciālu institūciju, lai koncentrētu emisijas operācijas valstī vienas bankas rokās, kuru kontrolētu valdība. Tādējādi tiek likti pamati banku sistēmas izveidošanai."

 

Naudas glabāšana "zeķē" saistās ar alternatīvām izmaksām - neiegūtiem procentiem. Liekot naudai strādāt, var gūt papildus ienākumus. Bankas cenšas nopirkt iedzīvotāju brīvos naudas līdzekļus, solot saviem klientiem maksāt procentus.

Bankas nosaka augstākus procentu maksājumus par noguldījumiem, tādā veidā cenšas panākt uzticību no klientu puses. Protams, naudas noguldītājiem izdevīgāk ir noguldīt uz augstākiem procentiem.

 

 

Tomēr ir gadījumi, kad cilvēki nogulda tādā bankā, kas piedāvā zemākus procentus noguldījumiem, jo peļņa nav vienīgais apsvērums - svarīgāk par peļņu ir saglabāt drošībā savus noguldījumu. Svarīgi, lai banka būtu droša, stabila, ērti sasniedzama, sniegtu plašu pakalpojumu klāstu un ar banku izveidotos ilgstoša sadarbība.

  

 

Kredītus ir izdevīgāk ņemt par iespējami zemākiem procentiem.

 

  

 

Bankas cenšas prognozēt noguldītāju vēlmi izņemt naudu, to panāk, šķirojot noguldījumus:

  

Internetbanka ir komercbanku pakalpojums, ar kuru palīdzību bankas klienti var veikt norēķinus, piemēram, samaksāt par komunāliem maksājumiem, apmaksāt savus sakara pakalpojumus, iegādāties biļetes uz kādu no pasākumiem utt., kā arī sekot savai naudas plūsmai. Lai izmantotu internetbanku, ir nepieciešams dators un internets, kā arī kodu kalkulators, ko piešķir banka.
Internetbanka ir izdevīga gan komercbankai, gan komercbankas klientiem - banka samazina izmaksas, bet klients ietaupa laiku.

 

  

Bankas mūsdienu ekonomikā ir ne tikai starpnieki finanšu tirgū un naudas tirgotāji. Tikai tam piemīt spēja palielināt naudas piedāvājumu, bankas to panāk savstarpēji, aizņemoties naudu.

  

 

Obligāto rezervju normas izmaiņas var būtiski ietekmēt naudas piedāvājumu. Obligātā rezerve ir naudas daudzuma regulēšanas instruments, kuru centrālā banka izmanto, lai īstenotu monetāro politiku.