1. Elektromagnētiskie viļņi

Viļņus var izraisīt un novērot, piemēram, iemetot akmeni ūdenī. Uz ūdens virsmas veidojas koncentriski viļņu gredzeni, kas pārvietojas pa ūdens virsmu. Lietus pilieni arī izraisa viļņus.

 

To apzīmē ar grieķu valodas burtu $\mathrm{\lambda }$ (lambda).

 

 

Viļņus uz ūdens virsmas ierosina arī kustīgs pludiņš. Jo ātrāk kustina pludiņu, jo īsāks ir viļņa garums.

 

Liela pludiņa kustības frekvence

Maza pludiņa kustības frekvence

  

Viļņa garumu nosaka pēc formulas:

 

$\mathrm{\lambda }=\frac{v}{f}$, kur

 

$\mathrm{\lambda }$ — viļņa garums,

\(v\) — viļņa izplatīšanās ātrums,

\(f\) — svārstību frekvence.

 

Līdzīgi kā vilni uz ūdens virsmas ierosina kustīgs pludiņš, elektromagnētisko vilni rada elektriskie lādiņi, kas svārstās. Ap nekustīgu elektrisko lādiņu pastāv elektriskais lauks, bet ap kustīgo – magnētiskais lauks. Šo abu lauku svārstības rada elektromagnētisko vilni. Elektromagnētiskos viļņus, tāpat kā mehāniskos viļņus, raksturo viļņa garums, svārstību frekvence un viļņa izplatīšanās ātrums. Jo mazāka svārstību frekvence, jo lielāks viļņa garums. Un otrādi.

Atšķirībā no ūdens viļņiem un skaņas viļņiem, elektromagnētiskie viļņi spēj izplatīties arī vakuumā. Vakuumā elektromagnētisko viļņu izplatīšanās ātrums ir \(300000\)\(km/s\).

 

$\mathrm{\lambda }=\frac{c}{f}$, kur

 

\(c\) — viļņu izplatīšanās ātrums vakuumā.

 

Elektromagnētiskos viļņus iedala pēc to viļņu garuma vakuumā vai frekvences. 

 

 

Televīzijas tornī esošais svārstību kontūrs izstaro radioviļņus, kuru garums ir mērāms metros. Mobilā telefona antena izstaro mikroviļņus, kuru garums ir mērāms centimetros. Kvēlojoša metāla atomi izstaro infrasarkano starojumu un redzamo gaismu, kuru garums ir mazāks par mikrometru. Radioaktīva atoma kodols izstaro gamma starus, kuru garums ir mazāks par pikometru.