2. Amerikas atklāšana un izpēte

  

Pirmie eiropieši, kas apmeklēja Ameriku, bija norvēģu vikingi. 10. gadsimtā Eiriks Rauda (Rudais) devās no Īslandes uz rietumiem un sasniedza Grenlandi.
Eirika dēls Leifs Eiriksons (Laimīgais) turpināja jūras braucienus uz rietumiem, sasniedza Labradoru un Ziemeļamerikas austrumu piekrasti, kur ierīkoja apmetni Vinlandi. Nav zināmi iemesli, kāpēc apmetne tika pamesta un kas notika ar tās iemītniekiem.


Vikingu kuģojumu maršruti

 

 

15. gadsimta beigās vairākās Eiropas valstīs (īpaši Spānijā un Portugālē) jau bija attīstījušās dažādas zinātnes un gūti sasniegumi kuģu būvē. Tika uzkrāta pieredze tālu jūrasbraucienu organizēšanā. Sākās lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets, kad tika atklātas jaunas pasaules daļas. Eiropas tirgotāji ļoti vēlējās atrast jūrasceļus uz bagātajām austrumu zemēm un Indiju, kur varēja iepirkt garšvielas, dārgakmeņus, zīdu un citas preces. Daļa jūrasbraucēju meklēja jūrasceļu uz Indiju, apbraucot Āfrikas dienvidus.

Kristofors Kolumbs devās uz rietumiem, jo bija pārliecināts, ka Zeme ir apaļa. 1492. gada 12. oktobrī pēc 69 okeāna plašumos pavadītām dienām Kolumba ekspedīcija piestāja pie vienas no daudzajām Centrālamerikas salām. Domādams, ka nonācis pie Indijas krastiem, Kolumbs vietējos iedzīvotājus nosauca par indiāņiem.

 
Kristofors Kolumbs

Amerigo Vespuči bija pirmais ceļotājs, kurš izteica domu, ka Kolumba atklātās zemes nav Āzija, bet gan pilnīgi jauna pasaules daļa. Viņš bija vērīgs un zinātkārs cilvēks, piedalījās divās ekspedīcijās un izveidoja pirmos aprakstus par šīm jaunajām zemēm, kuras vēlāk tika nosauktas viņa vārdā.
 
 
Amerigo Vespuči

 

 Kopš 16. gadsimta sākuma uz Ameriku devās daudzi iekarotāji (konkistadori).
Par konkistadoriem sauc spāņu un portugāļu iekarotājus, kas sagrāba daļu no Dienvidamerikas un Centrālamerikas.


Konkistadors Pedro de Valdivija dibinot Santjago

Pirms spāņu iebrukuma Centrālamerikā un Dienvidamerikā pastāvēja vairākas indiāņu civilizācijas ar augsti attīstītu kultūru, lauksaimniecību, celtniecību, medicīnu, zinātni. Indiāņi lietoja savas rakstu zīmes un kalendāru, viņi pazina debess ķermeņus. Tāda bija, piemēram, inku valsts tagadējās Peru teritorijā, acteku valsts un maiju valsts tagadējās Meksikas teritorijā. Šajās valstīs bija augsti attīstīta māksla, īpaši arhitektūra, tēlniecība. Spāņu konkistadori Fransisko Pizarro vadībā iekaroja spēcīgo, attīstīto inku valsti un to izpostīja.

 
Fransisko Pizarro

Ernando Kortess ar viltību sagrāba acteku galvaspilsētu Tenočtitlanu (tagadējo Mehiko). 16. gadsimta sākumā par Ameriku sauca tikai spāņu un portugāļu atklātās zemes (tagadējo Latīņameriku), bet vēlāk ievērojamais kartogrāfs Gerhards Merkators šo nosaukumu attiecināja uz abiem kontinentiem. Latīņamerikas teritorijā tālākos atklājumus un šo zemju sagrābšanu veica spāņi un portugāļi, bet Ziemeļamerikā — angļi un franči.

 
Ernando Kortess

 

 Dienvidamerikas izpētē ļoti nozīmīga bija vācu zinātnieka Aleksandra Humbolta ekspedīcija no 1799. līdz 1804. gadam. Viņš veidoja pirmo kontinenta ģeoloģisko karti, aprakstīja okeāna straumes pie rietumu krastiem un to ietekmi uz klimatu. Veicot pētījumus Andu kalnos, viņš pamatoja vertikālās zonalitātes pastāvēšanu. Gan kalnos, gan Orinoko zemienē Humbolts kopā ar franču botāniķi Emē Bonplānu pētīja daudzveidīgo augu un dzīvnieku valsti. Arī angļu dabaspētnieks Čārlzs Darvins jaunības dienu ceļojumā apkārt pasaulei ar kuģi „Beagle” no 1831. līdz 1836. gadam pētīja kontinenta dienvidu daļas dabu. Tomēr joprojām nevar apgalvot, ka šajā pasaules daļā viss ir izpētīts un atklāts. Pat mūsdienās vēl tiek atrastas senu pilsētu drupas, jaunas dzīvnieku un augu sugas.

 
Aleksandrs Humbolts