Litosfēras plātnes — teorija. Ģeogrāfija, 7. klase.

Litosfēras plātnes ir vairākus tūkstošu kvadrātkilometru lieli, cieti Zemes litosfēras bloki, ko citu no cita atdala seismiski aktīvu tektonisko lūzumu zonas ar darbīgiem vulkāniem.

Tās atrodas nepārtrauktā kustībā un iekšējo konvekciju plūsmu ietekmē pārvietojas pa astenosfēru. Plātņu biezums vidēji 80 - 90 km, dažviet 100 - 120 km.

Senākos un stabilākos Zemes garozas apgabalus sauc par platformām.

Platformas parasti atrodas litosfēras plātņu līdzenajā daļā.

Izšķir 13 lielas Zemes litosfēras plātnes un vairāk nekā 10 mazākas plātnes.

Attēlā: Litosfēras plātņu karte.

1912. gadā vācu zinātnieks Alfrēds Vegeners radīja teoriju par Zemes garozas uzbūvi, kontinentu un okeānu veidošanos - plātņu tektoniku (tektonika ir zinātne par Zemes garozas uzbūvi un kustībām). Šīs teorijas pamatā ir apgalvojums, ka Zemes garoza nav viendabīga un stabila. To veido vairāki lieli bloki jeb litosfēras plātnes, kuras iekšējo konvekciju plūsmu ietekmē pārvietojas.

Attēlā: Alfrēds Vegeners (1880 - 1930)

Litosfēras plātnes var attālināties viena no otras, veidojot dziļas ieplakas (Marianas dziļvaga Klusajā okeānā), un var savstarpēji tuvoties saskarsmes vietā, veidojot kalnus (Alpu - Himalaju kalnu sistēma).

Ja okeāniskās plātnes mala paslīd zem kontinentālās plātnes malas, tad blakus veidojas okeāna dziļvaga (Peru - Čīles dziļvaga) un augstu kalnu grēda (Andu kalni).

Attēlā: Litosfēras plātņu kustība.

Litosfēras plātņu saskares vietas sauc par riftu zonām.

Šajās zonās raksturīgas spēcīgas zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Šajos rajonos veidojas vulkānisko salu virknes (Kuriļu, Japānas, Filipīnu salas). Okeāniskajās riftu zonās pa Zemes garozas plaisām magma plūst augšup un pakāpeniski sacietē, veidojot milzīgas jaunas zemūdens kalnu grēdas.

Zinātnieki ir atklājuši, ka riftu zonās arī mūsdienās notiek dažādu vērtīgu izrakteņu veidošanās.