9. Elementa vērtības

Vērtības jēdzienu zinātnē ieviesa ķīmiķis Edvards Frenklends 1852. gadā. Tika noskaidrots, ka dažiem elementiem ir pastāvīga, bet citiem - mainīga vērtība. 1907. gadā Džozefs Tomsons pirmais ieteica vērtības būtības izskaidrošanai izmantot elektronu īpašības. Sākumā tika uzskatīts, ka vērtību nosaka ārējo elektronu skaits Tomsona statiskajā atoma modelī.
Vēlāk, attīstoties Rezerforda-Bora atoma teorijai, Nilss Bors mēģināja izskaidrot ķīmisko saiti ar elektronu kustību pa orbītu, kuras plakne perpendikulāra līnijai, kas savieno saistīto atomu kodolus.

Savukārt jonu tipa savienojumos saite veidojas, pievelkoties pretēji lādētiem joniem.

 

Hlora atoms spēj sev pievienot 1 ūdeņraža atomu.	Slāpekļa atoms spēj pievienot 3 ūdeņraža atomus.
Skābekļa atoms spēj pievienot 2 ūdeņraža atomus.	Oglekļa atoms spēj pievienot 4 ūdeņraža atomus.

 

Vērtību apzīmē ar romiešu cipariem un pieraksta virs elementa simbola ($\stackrel{2}{\mathit{Ca}}$). Elementa vērtība var būt no 1- 8.

Ir elementi ar nemainīgu vērtību, piemēram, ūdeņradis.

Ir elementi ar mainīgu vērtību.