Māls sastāv galvenokārt no māla minerāliem. Māla sastāvā dominē daļiņas, kas mazākas par vienu tūkstošo daļu milimetra. Samitrinoties māls kļūst plastisks, bet pēc apdedzināšanas iegūst akmens cietību. Mālu izmanto ugunsizturīgu materiālu, būvmateriālu, keramikas izstrādājumu ražošanā, urbšanas duļķēm, naftas produktu attīrīšanai, pārtikas, gumijas, papīra, plastmasu, parfimērijas, porcelāna un fajansa rūpniecībā.
Kopumā tiek izšķirti pirmatnējie un otrējie jeb sekundārie ieži. Granīts ir pirmatnējais iezis, smilts un māls, kas cēlušies no sastāvdaļām – kvarca, laukšpata un vizlas – ir otrējie jeb sekundārie ieži. Smiltis rodas, kvarcam mehāniski sadrūpot, bet māls – laukšpatam un vizlai ķīmiski pārveidojoties.
Svarīgi!
Māla galvenās sastāvdaļas uz visas zemeslodes ir vienādas, bet piemaisījumi pārveido gan tā krāsu, gan īpašības.
Pēc krāsas izšķir:
- baltus,
- pelēkus,
- dzeltenus,
- sarkanus,
- brūnus,
- zaļus un melnus mālus.
Svarīgi!
Māla krāsa, izņemot melno, atkarīga no dzelzs oksīdu piemaisījumiem. Melno krāsu dod organiski jeb oglekļa savienojumi.
Atkarībā no mehāniskiem piemaisījumiem izšķir treknu un liesu mālu.
Lai priekšmets tik stipri nesarautos un nerastos plaisas, treknu mālu liesina ar smilti, apdedzinātu un samaltu mālu vai arī ar maltu ķieģeļu druskām.
Latvijā visvairāk izplatīts tā saucamais morenu māls.
Svarīgi!
Tādu mālu, kam piejaukts daudz smilšu, akmentiņu vai kaļķu, sauc par liesu mālu.
Trekns māls kaltējot stipri plaisā, bet apdedzinot saraujas tik stipri, ka priekšmets kļūst par 20% mazāks nekā pirms apdedzināšanas.
Lai priekšmets tik stipri nesarautos un nerastos plaisas, treknu mālu liesina ar smilti, apdedzinātu un samaltu mālu vai arī ar maltu ķieģeļu druskām.
Latvijā visvairāk izplatīts tā saucamais morenu māls.
Upju pārskalotie māli mēdz būt trekni vai liesi. Liesi māli ir pelēki brūnā vai pelēki zaļganā krāsā un satur 18-20% smalki saberzētā ogļskābā kalcija () un ogļskābā magnija (), kā arī aptuveni 3% dzelzs ķīmiskus savienojumus.
Attēlā: baltais jeb silikātķieģelis
Ķieģeļrūpniecībā plaši izmanto trekno, plastisko mālu, kas satur maz smilšu un karbonātu (ogļskābā kalcija un ogļskābā magnija), bet vairāk dzelzs savienojumu. Apdedzināts tas dod sarkanus vai sārtus ķieģeļus. Tas satur aptuveni 6% dzelzs savienojumu. Tāds šļūdoņa kušanas laikā pārskalots māls nogulies Zemgales un Lubānas līdzenumā un citās vietās. Šim mālam raksturīga ir kārtainā struktūra – tas noguļas sloksnēs, tādēļ arī to sauc par slokšņu mālu. Minētos apgabalos to izmanto ķieģeļu un keramikas rūpniecībā, bet Rīgā to izmanto portlandcementa ražošanā.
Attēlā: sarkanais ķieģelis
Svarīgi!
Zaļgans māls sastopams Salaspils apgabalā no Daugavas līdz Juglai un arī citos rajonos. Lielāki tā krājumi atrasti Cēsu un Glūdas muižas apkārtnē. Šis māls ir smalks, satur maz karbonātu, toties līdz 5% kālija un nātrija (, ) savienojumu.
Tūjas apkārtnē sastopams sarkanais klinkeru māls. To izmanto ne tik vien izturīgu ķieģeļu, drenu un kārniņu ražošanai, bet, kā pētījumi rāda, šis māls noder arī vērtīgo klinkeru izgatavošanai ar augstu stiepes un spiedes izturību.
Par klinkeriem sauc stipri apdedzinātus, gandrīz pilnīgi saķepušus ķieģeļus ar blīvu, bet ne porainu vai stiklainu struktūru. Ja parasto ķieģeli ieliek ūdenī, tas savās porās to uzsūks līdz 20%, turpretim klinkera ķieģelis tikai 1-2%.
Atsauce:
http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Clay_cracked.jpg
http://www.viss.lv/?k=179990
http://www.salidzini.lv/click.php?itemid=89601556&q=pilnie+%C4%B7ie%C4%A3e%C4%BCi
http://www.gudrinieks.lv/referati/cits/latvijas-der-gie-izrakte-i.html