4. Ūdens cietība

Ūdeni, kurš satur ievērojami daudzumu ${\mathit{Mg}}^{2+},{\mathit{Ca}}^{2+},kā \mathit{ar}ī{\mathit{Fe}}^{2+}\mathit{vai}{\mathit{Fe}}^{3+}$ katjonus, sauc par cietu ūdeni.

 

Ūdens cietību kvantitatīvi raksturo kalcija un magnija jonu koncentrācija milimolos kubikdecimetrā (litrā) jeb molos kubikmetrā ūdens.

 

 

Kopējais kalcija un magnija jonu daudzums veido tā saucamo kopējo ūdens cietību.

Atsevišķi tiek izdalītas:

 

 1) Karbonātu jeb pārejošā ūdens cietība , ko veido $\mathit{Ca}{\left({\mathit{HCO}}_3\right)}_2\mathit{un},\mathit{Mg}{\left({\mathit{HCO}}_3\right)}_2$ ūdenī šķīstošie sāļi.

2) Nekarbonātu jeb pastāvīgā ūdens cietība, ko veido kalcija un magnija sulfāti, nitrāti un hlorīdi.

 

Ja ūdens cietība ir līdz $\mathrm{1,4}\mathit{mmol}/l$, to uzskata par mīkstu, ja tā ir $\mathrm{1,4}-\mathrm{2,1}\mathit{mmol}/l$ par vidēji cietu, ja $\mathrm{3,2}-\mathrm{5,4}\mathit{mmol}/l$, tad par cietu, bet ja lielāka par \(5,5\), tad par ļoti cietu.

 

Būtisku kalcija un magnija jonu koncentrācijas samazināšanu ūdenī sauc par ūdens cietības novēršanu jeb ūdens mīkstināšanu.

To var panākt, pārvēršot kalcija un magnija ūdenī izšķīdušos sāļus nešķīstos savienojumos. Piemēram, pārejošo cietību var novērst pievienojos dzēstos kaļķus.