2. Pasaules civilizāciju veidošanās

Šāds apvērsums cilvēces dzīvē sākās jaunākajā akmens laikmetā neolītā.

 

Zemkopība un lopkopība nodrošināja cilvēkus ar pietiekami lielām ražām, lai zemnieki varētu uzturēt citu profesiju pārstāvjus (amatniekus, priesterus, ierēdņus, karavīrus) un valsti. Savukārt, lai pārvaldītu valsti, saskaņotu dažādu profesiju pārstāvju darbību, iekārtotu labākus laukus, radās vajadzība pēc rakstīšanas, aprēķiniem, likumiem - visa, kas raksturo civilizāciju.

 

Lopkopību un zemkopību stipri ietekmē dabas apstākļi. Ne visur labus laukus un pļavas var iekopt ar akmens darbarīkiem. Tāpēc daļā pasaules civilizācija sāka veidoties tad, kad tika ieviesti bronzas darbarīki, bet lielākajā daļā, tikai ieviešoties dzelzs darbarīkiem.

 

Svarīgs jautājums zemkopjiem bija augsnes auglības saglabāšana. Pēc zināma laika augsne iztērē savu spēku un ražas samazinās. Visvieglāk saglabāt augsnes auglību bija applūstošajās upju ielejās - tur katru gadu upe mēslo laukus ar atnestajām dūņām. Līdz ar to senākās akmens laikmeta civilizācijas radās pie upēm, kuras appludina plašas palienes, - pie Tigras un Eifratas Divupē un pie Nīlas Ēģiptē.

 

Dzelzs laikmetā Eiropā spēcīgu civilizāciju radīja grieķi un romieši. Indijā civilizācija atdzima Gangas ielejā.

 

Nozīmīgs civilizāciju attīstības posms bija viduslaiki. Šajā laikā civilizācija pārņēma lielāko daļu pasaules un izveidojās tāda civilizāciju sistēma, kādu mēs pazīstam šodien.

 

Eiropā un Tuvajos Austrumos, izmantojot grieķu, romiešu un kristīgās baznīcas tradīcijas, izveidojās divi civilizācijas reģioni - Rietumeiropas (valdošās bija Romas katoļu baznīcas tradīcijas) un Austrumeiropas (valdošās bija pareizticīgo baznīcas tradīcijas).

 

Arābijas pussalā radās musulmaņu civilizācija, kas strauji izplatījās Āzijā un Āfrikas ziemeļu daļā.

 

Indijas civilizācijas tradīcijas izplatījās kaimiņu zemēs līdz pat Kambodžai un Vjetnamas dienvidu daļai. Ķīnas civilizācijas tradīcijas pārņēma Japāna, Koreja, Vjetnama, Indonēzija.

 

Amerikā olmeku un Čavinas civilizāciju tradīcijas iepazina un papildināja arvien jaunas tautas. Vidusamerikā uzplauka acteku, Dienvidamerikā - inku impērijas.

 

Jaunie laiki pasaules vēsturē iezīmējās ar to, ka Rietumeiropas iedzīvotāji atklāja ceļu uz Ameriku un Tālo Austrumu zemēm. Līdz ar to sākās strauja Rietumeiropas civilizācijas ietekmes paplašināšanās. Tas bija pamats Amerikas seno civilizāciju bojāejai, bet Austrumeiropas, musulmaņu, indiešu un ķīniešu civilizācijas pārņēma daudzas rietumeiropiešu tradīcijas."1

   

Civilizācijas pastāv un pēc laika iet bojā. Par bojāejas iemesliem ir vairākas teorijas. Piemēram, vācu filozofs Osvalds Špenglers (1880-1936) uzskatīja, ka civilizācija ir cilvēku grupa, kura cenšas īstenot savas idejas. Tā līdzinās dzīvam organismam, kurš piedzīvo vairākas attīstības stadijas, kuras Špenglers salīdzina ar gadalaikiem: pavasaris (ideju rašanās laiks), vasara (ideju īstenošanas laiks), rudens (visas idejas jau ir realizētas) un ziema (apjukuma iestāšanās, civilizācijas bojāeja).

 

Savukārt amerikānis Džareds Daimonds (1936) uzskata, ka civilizācijas bojāejas iemesli ir daudz, piemēram, nelabvēlīgas izmaiņas augsnē, klimata izmaiņas, resursu izsīkums, karš, neveiksmīgas sabiedrības organizācijas formas.