3. Maģija

Bezrakstības tautām nav stingru uzskatu par Dievu kā pasaules radītāju, toties pastāv daudz dievu, garu, dēmonu, raksturīga arī senču garu pielūgšana. Šie cilvēki uzskata, ka visa apkārtējā daba ir pilna ar gariem.

Cilvēks šādā kultūrā tiek uzskatīts par dabas daļu, viņām ir tāda pat dvēsele, kā augam vai dzīvniekam. Cilvēks netiek uzskatīts kā dievišķa persona.

 

"Maģiskajās kultūrās sastopami ticējumi par vilkačiem, cilvēkiem, kuri spēj pārtapt par citu cilvēku, dzīvnieku vai pat par nedzīvu lietu.

 

 

"Maģiskajās kultūrās ir izplatīti aizvietojošie upuri. Lai iegūtu garu labvēlību, ir jāupurē cilvēki. Lai samaksātu par garu pakalpojumiem vai izpirktu nodarījumus, pārkāpumus, būtu jāziedo pašam sevi. Taču, tā kā pastāv uzskats par upura aizvietojamību, cilvēks savā vietā gariem var upurēt citu cilvēku.

 

Bieži cilvēku upuri tika veikti, sākot kādu svarīgu darbu, piemēram, ceļot kādu sabiedriski nozīmīgu celtni, cietoksni, vārtus. Nereti, dibinot pilsētu, tās pamatos iemūrēja dzīvu cilvēku, parasti vergu vai karagūstekni.

 

Attīstītākajās kultūrās pazīstams uzskats, ka cilvēka upuri var aizstāt ar dzīvnieku. Turpretī citām tautām cilvēku upuri kļūst par neatņemamu kulta sastāvdaļu."1

 

Lai pēc iespējas labāk izmantotu dabas enerģiju, vajadzēja uzturēt kontaktus ar garu pasauli. To spēja tikai burvis vai šamanis. Uzskata, ka spēcīgākie burvji ir tām tautām, kuras savā attīstībā ir visprimitīvākās.

Par šamani neviens no cilts locekļiem labprātīgi kļūt nevēlas, tādēļ šamanis pats izvēlas savu pēcteci. Tas būs īpašs, izredzētais cilvēks, uz ko norāda kāda specifiska zīme izskatā, spējās. Bieži vien par šādu zīmi tiek uzskatīta kroplība.

 

"Svarīgākais rituāls šamanismā ir garu izsaukšana un pakļaušana savai gribai, liekot tiem kalpot cilts vajadzībām. Šamanim jāpanāk, lai tie iemājo viņā un darbojas, paklausot viņa pavēlēm. Bieži notiek arī cīņa ar ļaunajiem dēmoniem, lai izdziedinātu slimo vai arī lai panāktu kādas izmaiņas dabas parādībās, piemēram, lai sāktu līt lietus.

 

Taču mēdz būt gadījumi, kad gari izrādās spēcīgāki, šamanis netiek ar tiem galā, cīņa tādā gadījumā beidzas vai nu ar šamaņa nāvi, vai slimību, nereti ar psihiskiem traucējumiem.

 

"Svarīga loma šamanismā ir ļaunajiem gariem jeb dēmoniem. Ne vienmēr ar dēmoniem notiek cīņas. Nereti tie "palīdz" šamanim, ja viņam izdodas tos pakļaut "kontrolei"."1

 

Ikreiz, kad jāizzina liktenis vai jānodrošinās ar garu palīdzību, šamanis dodas ceļojumā uz garu pasauli. Ceļojums sākas un parasti tiek pavadīts ar deju, kliedzieniem un mūziku. Mūzika palīdz sasniegt nepieciešamo uzbudinājuma pakāpi.

 

 

Bieži ceļojums sākas ar griešanos vai traku deju un beidzas ar pilnīgu spēku izsīkumu. Tad šamanis nokrīt zemē un ieslīgst transa stāvoklī, kas var saistīties ar ilgstošu samaņas zaudēšanu.

 

Pēc samaņas atgūšanas viņš dod norādījumus, atbildes uz visu cilti interesējošiem jautājumiem. Nereti šamanis ļauj caur sevi runāt kādam garam vai dēmonam. Bieži vien šamaņi spēj hipnotizēt un iedarboties uz daudziem vērotājiem."1

 

 

Maģiskajās kultūrās pastāv uzskats, ka pēc nāves zemes dzīve turpinās, tikai pārākā pakāpē. Arī aizkapa valstībā notiek medības, izklaides, tikai tur tas viss ir daudzreiz vairāk, nekā īstajā dzīvē. Aizkapa valstībā iespējama arī mūžīgā jaunība.

 

Šīm kultūrām raksturīgi uzskati par zemes spēku pārākumu pār debesu spēkiem, bieži vien tiek pielūgtas pazemes būtnes. Eiropas kultūrā par to liecina pasaka par rūķiem un troļļiem.