6. Arhitektūra Mezopotāmijā

Tā kā māls viegli padodas ūdens un saules iedarbībai, tad diemžēl no seno šumeru celtnēm maz kas ir saglabājies.

 

No māla ķieģeļiem cēla nocietinājumus, nostiprināja kanālu malas. Plaši uzplauka keramika, no māla darināja arī rotas lietas un pat sirpjus labības pļaušanai. Koku bija maz, ja neskaita dateļpalmas, kuru augļus lietoja pārtikā. Tādēļ koka, tāpat kā akmens, mājas bija ļoti reta parādība.

 

Katras šumeru pilsētas centrā atradās galvenais templis - zikurāts. Tas bija veidots pakāpju piramīdas formā. Pamatā zikurātam ir liels, no ķieģeļiem celts četrstūrains kubs (vai nošķelta piramīda), uz kura uzlikts nākamais, taču mazāks, tad vēl cits. Beidzot uz augšējā kuba atradās svētnīca.

 

 

Daži zinātnieki domā, ka senāko Ēģiptes piramīdu un zikurātu līdzīgās formas norāda uz sakariem seno tautu starpā un seno kultūru tautu vienotu celtniecības stilu. Arī centrālajā Amerikā atrastas senas pakāpjveida piramīdas. Daži pētnieki, piemēram, T.Heijerdāls, pat uzskata, ka notikuši atsevišķi braucieni no Vidusjūras piekrastes zemēm pāri Atlantijas okeānam uz Amerikas kontinentu.

 

"Šumeru templī lūdzējs meklēja Dieva klātbūtni. Augšup pa zikurāta kāpnēm devās svinīgas procesijas, lai izpildītu rituālus un iegūtu debesu labvēlību. Dievi bija pieejamāki. To pielūgsmes vieta bija labi redzama augšā uz zikurāta, nevis noslēpta alu tempļu dziļumā kā Ēģiptē. Šumeri nenodalīja templi no sabiedrības. Tas atradās turpat pilsētā.

 

Tātad svētais jeb sakrālais Divupē daudz mazākā mērā tika pretnostatīts ikdienišķajam jeb profānajam kā Ēģiptē. Attiecībās ar dievišķo pasauli divupieši bija vairāk praktiski noskaņoti, no tās gaidīja "taustāmus" labumus.

Celtnes platais pamats atbilda nabadzīgāko iedzīvotāju slānim, augšējā platforma, kur atradās templis, - valdniekam, augstmaņiem, priesteriem."1

 

Zikurātu stāvus krāsoja dažādās krāsās. Apakšējo terasi krāsoja melnā krāsā, nākamo - sarkanā, tad baltā krāsā. Templis, kurš atradās uz augšējās pakāpes, tika noklāts ar zilām keramikas plāksnītēm. Šim krāsojumam ir simboliska nozīme - melnā krāsa simbolizē pazemi, sarkanā - zemi, baltā un zilā - debesis. Savukārt zikurāta pamata četrstūris simbolizē četras debespuses.

 

Terases savstarpēji savienoja ārējās kāpnes.

 

Īpaši slavens ir Ūras zikurāts. Šī zikurāta pamata izmēri - 65 m*43 m.

 

Vēsturē pazīstams arī Jaunbabilonas zikurāts, kuru veidoja 7 pakāpes. Uz augšējās platformas atradās templis, kurā tika izvietotas dievu statujas. Zikurāta sienas tika noklātas ar krāsainiem, glazētiem ķieģeļiem. Zikurāta augšējais stāvs parasti bija zilā krāsā, tādēļ radās iespaids, ka zikurāts saplūst ar debesīm. Iespējams, ka no šejienes nākusi Bībelē minētā metafora par Bābeles torni, kas iesniedzies debesīs.

 

"Asīriešu arhitektūra bija slavena ar krāšņajām valdnieku pilīm. Pilis parasti cēla uz pakalniem un aizsardzības nolūkā apjoza ar vareniem mūriem. Iespaidīgajām arhitektoniskajām formām kopā ar mākslas tēliem vajadzēja radīt ikvienā apmeklētājā neaizmirstamu, satriecošu iespaidu. Arhitektūra un māksla te saaudās vienā veselumā ar nolūku slavināt valdnieku varenību. Sargona 2 pilī, kurā bijis vairāk nekā divsimt istabu, gaiteņu un zāļu, sienas greznoja paša valdnieka, viņa pavadoņu, dzīvnieku, dievu un spārnoto ģēniju stāvi, kā arī izteiksmīgas medību ainas, bet vārtus apsargāja milzīgas, vairāk nekā četrus metrus augstas fantastiskas būtnes ar ērgļa spārniem, vērša ķermeni un cilvēka galvu.

 

Tikpat grezna bija arī Jaunbabilonijas valdnieka Nebukadnecara pils. Viņa fantastiskā bagātība ļāva visu galvaspilsētu pārvērst par nepieejamu, greznu cietoksni. Bābele kļuva par 7.-6.gadsimta arhitektūras brīnumu. Astoņi vārti veda tajā, greznākie no tiem - ziemeļu pusē, jo tur atradās valdnieka pils. Atbalsis no tā laika greznības glabā dievietes Ištaras vārti. Uz tiem veda taisna un plata iela, tā sauktais "Procesiju ceļš".

 

Tas bija tik neparasti plats, ka viens otram blakus varēja braukt septiņi kaujas rati. Ielu no abām pusēm ieslēdza lauvu tēliem rotāti augsti mūri."2

Pašā augšā uzbūvēts dzīvojamais paviljons, no kura vislabāk pārskatīt visu mākslīgi radīto krāšņumu. Ūdeni pievadījusi sarežģīta kanālu sistēma, bet uz augstākās terases atradusies ūdens paceļamā ierīce, lai varētu aplaistīt dārzu iespaidīgo platību. Ēnainajās terasēs varēja rast patīkamu patvērumu no karstās saules radītās tveices."2