5. Glezniecība Latvijā 19./20.gs. mijā

"Latviešu nacionālās mākslas veidošanās process sākas 19.gadsimta vidū. Pirmie profesionālie latviešu mākslinieki akadēmisko izglītību ieguvaPēterburgas un Maskavas mākslas augstskolās."2

Viens no pirmajiem profesionālajiem latviešu gleznotājiem, pirmais latviešu mākslinieks, kurš Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguvis akadēmiķa nosaukumu. Pārsvarā gleznojis portretus, kuriem raksturīga vienkārša kompozīcija, reālistisks, precīzs attēlojums, silti toņi, tumšs kolorīts. Gleznojis darbus arī par vēsturiskiem sižetiem, piemēram, "Rīgas dibināšana" (1883-1884).	Pašportrets
Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguvis brīvmākslinieka nosaukumu. Dzīvojis Parīzē, Drēzdenē, Minhenē. 19.gadsimta 60 gados atgriezās Rīgā, kļuva populārs kā portretists. Portretos iemūžinājis arī vairākas sabiedrībā pazīstamas personas, piemēram, Rīgas birģermeistaru O.Milleru un viņa kundzi, landrātu Filipu Johanu Šulcu. 1874.gadā atvēra savu gleznošanas studiju.	F.J.Šulca portrets

Viens no vēsturiskā žanra aizsācējiem latviešu glezniecībā. Strādāja eļļas un akvareļglezniecības tehnikās, attēloja vēsturiskus notikumus, ainavas, portretus. Pēterburgas Mākslas akadēmijas profesors.   Mācījies Pēterburgas Mākslas akadēmijā, pabeidza studijas ar zelta medaļu (medaļu ieguva par diplomdarba gleznu "Sofija Vitauta meita Vasilija Tumšā kāzās"), saņēma stipendiju studijām ārzemēs (1863-1871 mācījās Parīzē).

"19.gadsimta 60.gados Hūns bija pazīstams gan Pēterburgas akadēmiskajās aprindās, gan peredvižņiku izstādēs. Hūns kļuva slavens ar gleznu "Bērtuļa nakts priekšvakarā", kura bija gleznota labāko akadēmisko paņēmienu garā".1 Par šo gleznu Hūns Pēterburgas Mākslas akadēmijā ieguva akadēmiķa grādu, ar šo darbu viņš ieguva kritiķu atzinību, tika atzīts par vienu no labākajiem vēsturiskā žanra gleznotājiem Eiropā. 

"Bērtuļa nakts priekšvakarā"

"Jaunā čigāniete"

"Hugenotu laika kareivis"

Spilgtākais ainavas žanra pārstāvis. Studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā, Diseldorfas Mākslas akadēmijā. 19.gadsimta 70 gadu sākuma darbiem raksturīga romantisma ietekme, dramatisku dabas skatu attēlojums. "1874. gadā Pasaules izstādē Londonā J.Feders ieguva sudraba medaļu par gleznu "Pēc vētras"."2 Laika gaitā darbi kļuva liriskāki, tonalitāte - smalkāka, zīmējums izteiksmīgāks un vieglāks. Jūlijs Feders gleznoja gan dabas skatus, gan arī industriālās ainavas.

"Pēc vētras"	"Gaujas senleja"
"Kapsēta"	"Avots"

Viens no pirmajiem latviešu gleznotājiem, izcilākais žanra gleznotājs. Gleznoja ainavas, portretus, sadzīves ainas, aktus. Iemīļotākais ainavu motīvs - gaismas rotaļas ūdens virsmā. Viņa darbos jūtama reālisma, jūgendstila, impresionisma un ekspresionisma stilu ietekme. Mācījās Jelgavā pie gleznotāja J.J.Dēringa, studēja Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Diplomdarbs "Tirgus Jelgavā" (1897) gleznots impresionisma stilā.

"Tirgus Jelgavā"

Pēc studijām Pēterburgā Valters atgriezās Jelgavā, kur uzsāka pedagoģisko darbību, atvēra mākslas studiju, kura darbojās līdz 1906.gadam (šajā mākslas studijā mācījās tādi pazīstami gleznotāji kā Ģederts Eliass, Sigismunds Vidbergs). Jelgavas Amatnieku biedrībā lasīja lekcijas par mākslu.
Valters rīkoja izstādes gan Rīgā, gan arī Vācijā un Krievijā. Tika uzņemts Krievu mākslinieku savienībā (viens no šīs savienības dibinātājiem bija V.Purvītis). 

"Pīles" (jūgendstils)

"Koki" (ekspresionisms)

1906.gadā Jānis Valters pārcēlās uz Vāciju. Iemesli - šķiršanās no sievas un sliktas attiecības sabiedrībā (Valters un Purvītis neparakstīja petīciju caram par pilsoņu minimālajām tiesībām). Vācijā šajā laikā kļuva populārs ekspresionisms, kuram pievērsās arī Valters (viņš darbojās V.Kandinska grupā "Zilais jātnieks" ). Darbos radās jauna tematika - teātra dzīves ainas, ekspresionistiskas ainavas. Gleznās ienāca ornamentalitāte, abstrakcija. 

"Viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas izveidotājiem. J.Rozentāls mācījies zīmēšanu Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā. 1888.gadā, kad mākslas skolu darbu skatē viņa zīmējums ieguva sudraba medaļu, J.Rozentāls nolēma pievērsties tikai tēlotājai mākslai (līdz tam viņu interesēja amatniecība, teātris). 1888.gadā J.Rozentāls tika uzņemts Pēterburgas Mākslas akadēmijā par brīvklausītāju. Mākslas cienītāju un kritiķu uzmanību pievērsa J.Rozentāla diplomdarbs "No baznīcas" (diplomdarba vadītājs bija ievērojamais krievu gleznotājs V.Makovskis).

"No baznīcas"

Pēc akadēmijas beigšanas mākslinieks vairākus gadus pavadīja Pēterburgā. Atgriezies Latvijā, J.Rozentāls strādāja par pedagogu V.Blūma mākslas skolā, vadīja savu gleznošanas studiju, bija vairāku žurnālu un mēnešrakstu mākslas daļas vadītājs. Savā darbībā J.Rozentāls īstenoja 19. un 20.gadsimta ideju par mākslas veidu sintēzi un mākslinieka universālismu.
J.Rozentāls pievērsies portreta un sadzīves ainu glezniecībai, darbojies sakrālajā un monumentālajā mākslā, devis lielu ieguldījumu grafikas, lietišķās grafikas, mākslas teorijas un kritikas attīstībā.
J.Rozentāls portretējis daudzus latviešu sabiedriskos darbiniekus, māksliniekus, radošo inteliģenci. Žanra ainās parasti attēlota vienkāršās tautas sadzīve, mazās ikdienas nodarbes paceļot apcerīgā līmenī līdz vispārīgu dzīves norišu apjēgumam.

"No kapsētas"

"Veļas mazgātājas"

"Māte ar bērnu"

J.Rozentāls devis paliekošu ieguldījumu Latvijas sakrālajā mākslā, gleznojot altārgleznas Latvijas baznīcām ("Kristus un samāriete" Jelgavas Annas baznīcā, 1900; "Laidiet tos bērniņus pie manis" Rīgas Svētās Jaunās Ģertrūdes baznīcā, 1910).
J.Rozentāls strādājis dažādās grafikas tehnikās (zīmējuma, tušas, ogles, krāsaino zīmuļu). Grāmatu grafikā mākslinieks īstenojis ideju par grāmatu kā vienotu māksliniecisko ansambli (Zeltmata krājums "Sarkanās lilijas", 1904; "Lauztās lilijas", 1910; "Ilgu lilijas", 1912)."2
Rozentāla darbos jūtama impresionisma, simbolisma, jūgendstila ietekme. Par izcilu jūgendstila paraugu uzskata gleznu "Princese un pērtiķis" (1913). "Princese 20.gadsimta romantiskajā dzejā bija iemīļots tēls, skaistuma un dailes simbols. Gleznā izmantots simbolisma un jūgendstila motīvs: sieviete tiek attēlota kopā ar kādu dzīvnieku."1  

"Princese un pērtiķis"

"Pirmais latviešu gleznotājs, kas savā mākslā konsekventi pievērsies Latvijas dabas attēlošanai. Mācījies glezniecību Pēterburgas Mākslas akadēmijā, bija ievērojamā krievu gleznotāja A.Kuindži skolnieks.

V.Purvīša gleznās vērojama galvenokārt pavasara tēma. Mākslinieka pavasara ainavās īpaši piesaista sniega krāsainība, dabas noskaņu smalkums.
V.Purvītis bija Rīgas mākslas skolas direktors (1909-1916), Latvijas Mākslas akadēmijasveidotājs un pirmais rektors (1919-1934), Valsts Mākslas muzeja direktors (1919-1940, 1941-1944). 1944.gadā V.Purvītis emigrēja uz Vāciju.
V.Purvītis ieguvis balvas un medaļas izstādēs Parīzē (1900), Minhenē (1901) un Lionā (1902)."2
"Rūķis" bija Pēterburgas Mākslas akadēmijas, Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas un Pēterburgas konservatorijas latviešu studentu pulciņš, ko XIX gs. beigās (ap 1890. gadu) nodibināja Štiglica skolas audzēkņi Riharda Zariņa vadībā. Pulciņā darbojās daudzi mākslinieki, tostarp gleznotāji Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Jānis Valters, Artūrs Baumanis, Kārlis Brencēns, grafiķis Rihards Zariņš, tēlnieki Gustavs Šķilters un Teodors Zaļkalns, lietišķās mākslas pārstāvis Jūlijs Madernieks, mūziķis Emīls Dārziņš. Formāli pulciņš pastāvēja līdz 1910. gadam.

Pulciņa "Rūķis" mērķis bija sagatavot patriotiski noskaņotus, modernus un profesionālus māksliniekus. Viens no tā vadītājiem bija Ādams Alksnis; viņš piederēja pie konservatīvajiem pulciņa biedriem, kuri uzskatīja, ka latviešu māksliniekiem jāataino Latvija, ignorējot modernos mākslas strāvojumus. Daudzi citi pulciņa mākslinieki (piemēram, Janis Rozentāls un Jānis Valters) uzskatīja, ka jārada latviska māksla ar mūsdienīgiem paņēmieniem."3