7. Futūrisms,popārts

Nosaukums tulkojumā no latīņu valodas futurum nozīmē nākotne. Šis mākslas virziens izveidojās Itālijā 20.gs.sākumā.

"Itāļu literāti, mūziķi un arhitekti bija nemierā ar to, ka māksla Itālijā tai laikā, kad jau sākās tās ekonomikas pacēlums, nespēja atbilstoši atsaukties uz izmaiņām dzīves raksturā. Sapņodami par jauno industriālo ēru, viņi aicināja izvest mākslu no muzeju tumsas, lai tā apliecinātu sevi visās laikmetīgajās dzīves nozarēs un uzrunātu skatītājus tam atbilstošā veidā".1 

1910.gadā tika uzrakstīts futūrisma glezniecības manifests, kuru parakstīja tādi mākslinieki kā K.Karra (1881-1966), Dž.Balla (1871-1958) un V.Bočoni (1882-1916).

Futūrisma paraugu vari aplūkot šeit

 

"Lai sasniegtu šo uzdevumu izvēlētajos laikmetīgās tematikas ietvaros, mākslinieki izmantoja kubistu, bet krāsu kompozīcijās - neoimpresionistu pieredzi.

Futūristi bieži rīkoja publiskus pasākumus (dzejas vakarus, izstādes, lekcijas u.t.t.), kas reizēm izvērtās par skandālu.

Atbilstoši piekoptajai programmai šī dzīves jaunā interpretācija bija saistīta ar militārisma cildinājumu. "Karš - vienīgā pasaules higiēna". Tā vēstīja jau minētais 1909.gada manifests. Tādējādi futūrisms jau ar pirmajiem soļiem apliecināja sevi kā politisks un turklāt šovinistisks virziens."1

 

Šis virziens izplatījās arī Vācijā, Francijā, Krievijā, bet tā ietekme nebija ilgstoša, jo netika radītas jaunas paliekošas atziņas.

 

Pirmā valsts, kurā parādījās šis mākslas virziens, ir Anglija. 50 gadu vidū šo nosaukumu sāka izmantot, runājot par tā saucamo masu mākslu, bet ļoti drīz šis termins sāka apzīmēt tādus darbus, kas izmantoja no lielpilsētu vides aizgūtus tēlus.

 

"Vārdi "popkultūra", "popārts" un "popmūzika" apzīmēja kultūras parādības, ko pavairoja masu mediji un kas bija saprotamas visplašākajam ļaužu lokam (pretstatā "augstajai" jeb "elitārajai" mākslai, par ko interesējās tikai nedaudzi).
Drīz vien popārts atšķirībā no citiem tamlīdzīgiem salikteņiem ieguva šaurāku un speciālāku nozīmi - tā tika dēvēts konkrēts tēlotājmākslas virziens. Šis virziens parādījās Rietumu "labklājības valstu" augstākā uzplaukuma periodā, atbilda laika prasībām un 60.gados iemantoja skaļu, pat skandalozu slavu (īpaši ASV).

 

Popārts bija demokrātisks. Pretstatā dažiem intelektuāļu vidē iecienītiem avangarda virzieniem popārts atgriezās pie attēlojuma. Tēmas piedāvāja lielpilsētas ikdiena. Popārtisti uzskatīja, ka kokakolas pudele, hamburgers, bildīte no reklāmas plakāta vai komiksa, kinozvaigznes fotoportrets un tamlīdzīgi tēli laikmetīgajā kultūrā ir ne mazāk nozīmīgi kā savulaik Džokondas vai Milosas Venēras tēli. Popārts it kā sagrāva atšķirību starp "augsto" (elitāro) un "zemo" (tautas) kultūru, starp "labu" un "sliktu" gaumi. Līdz ar to popārts noliedza pagātnes "augstās mākslas" pārākumu un arī nodalīja elitārā avangarda pretenzijas".2

"Popārtisti labprāt izmantoja "zemo žanru", proti, reklāmas plakāta un komiksa stilistiku. Turklāt, par spīti pasvītrotajai attēla "precizitātei", priekšmeti popārta darbos bieži izskatījās pavisam savādi, neparasti. Dažkārt "atsvešināšanas" efektu sniedza attēla atkārtošanas (pavairošanas ) paņēmiens vai materiāla nomaiņa.

Tomēr popārts netiecās masu patēriņa sabiedrību ne kritizēt, ne slavināt - parasti tas neizvirzīja tamlīdzīgus "nopietnus" mērķus. Drīzāk viss līdzinājās ironiskai spēlei."2

Anglijas māksla pēckara gados stāvēja nomaļus no ASV un Eiropas mākslas, attīstība notika romantisma garā.

Pārmaiņas centās ieviest jaunie mākslinieki. Par vienu no pirmajiem popārta darbiem tiek uzskatīta Riharda Hamiltona kolāža "Kas padara mūsu mājas tik dažādas un pievilcīgas?" (1956), kurā redzama istaba, pilna dažādām populārām masu produkcijas precēm (magnetofons, televizors u.t.t.). Istabas vidū redzams kultūrists, kurš rokās tur lielu sūkājamu konfekti ar uzrakstu "POP".

Riharda Hamiltona kolāžu vari aplūkot šeit -

 

ASV popārts radās 60. gados. Atšķirībā no angļu māksliniekiem, amerikāņi ignorēja ne tikai gleznu pierastos izmērus, bet izmantoja arī līdz šim nelietotus materiālus un tehnikas. Jauno virzienu pārstāvēja tādi mākslinieki kā R.Raušenbergs (1925), R.Lihtenšteins (1927-1997), K.Oldenburgs (1929), E.Vorhols (1931-1987).

  

Zviedru izcelsmes amerikāņu tēlnieks, popārta klasiķis.

Ļoti nozīmīgs Oldenburgam šķita darbu izmērs - piemēram, izstāžu zālē uz grīdas novietoja metru biezu hamburgeru vai dažus metrus garu cīsiņu ar salātiem. Darbus veidoja no mīksta materiāla, arī tos, kas imitēja cietus priekšmetus, piemēram var minēt milzīgu rakstāmmašīnu, kuras sēņveidīgie lielie taustiņi bija noliekušies katrs uz savu pusi.

 

Amerikāņu mākslinieks, popārta pārstāvis.

Lihtenšteina darbiem raksturīgs iespieddarbu rastra atdarinājums palielinājumā. Mākslinieks tādējādi norāda uz faktu, ka pilsētas iedzīvotāju vizuālā pasaule sastāv no punktiem - televizora ekrāna, preses izdevumu drukātās lappuses u.t.t. Viņa darbi atgādina attēlus no komiksiem.

  

Amerikāņu mākslinieks, kinorežisors.

Daiļrades sākumā viņš ilustrēja žurnālus un zīmēja reklāmas. 

Savos darbos Vorhols attēloja objektus, kas pazīstami katram. Piemēram, 32 gleznu cikls, kurā attēlotas firmas „Campbell” zupu bundžiņas, kuras ir līdzīgas, mainās tikai satura nosaukums - tomātu, dārzeņu u.t.t.

Vorhola darbos redzamas arī dolāru banknotes, sabiedrībā pazīstamu personu foto - Merilina Monro, Džekija Kenedija, Mao Czeduns u.t.t. Mākslinieks izmantoja tiražēšanas metodi - katrs attēls tika atkārtots vairākkārt. Šādu metodi dēvē par ars multiplicata - atkārtoti pavairota māksla.

Endija Vorhola darbus vari aplūkot šeit .