4. Baltu (prūšu un lietuviešu) mīti

Balti ir indoeiropiešu tautu grupa, kas runā baltu valodā. Baltu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes. Pirmo reizi Eiropā baltu priekšteči ienāca 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Baltijā baltu cilšu priekšteči ienāca aptuveni 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

 

 

Viduslaiku sākumā pie baltu tautām varēja attiecināt trīs tautu grupas: Latvijas tautas (kurši, zemgaļi, sēļi, latgaļi), Lietuvas tautas (žemaiši, augstaiši, lietuvieši) un Prūsijas tautas. Diemžēl mūsdienās Prūsija vairāk nepastāv, jo prūšu tautas bija gājušas bojā jau līdz 18. gadsimtam. Prūsijas teritorija mūsdienās sadalīta starp Kaļiņingradas apgabalu (Krieviju), Poliju un Lietuvu.

 

 

Par prūšu mītiem ziņas ir saglabājušās no seniem laikiem. Romiešu vēsturnieks Tacits (56-117) rakstījis, ka pie jūras dzīvojot aistu tauta, kas pielūdzot dievieti - māti. Hronists Dusburgas Pēteris (?-1326, Vācu ordeņa priesteris un hronists) vēsta par prūšu svētvietu Rāmavu.

 

Senajiem prūšiem pasaules simbols bija ozols. Tā zaros dzīvoja dievi, bet pazemes valstība atradās zem ozola saknēm.

 

Prūšu galvenā dievība bija debesu dievs. Tā kā šis dievs bija pats pirmais, tad to dēvē par Ukapirmu. Debesu dievs radīja pasauli un atdeva to citiem dieviem.

 

Prūšu dievus var iedalīt trīs grupās - debesu dievi, zemes dievi, pazemes dievi. Daži no prūšu dieviem:

 

Starp visiem dieviem bija trīs dominējošie dievi - Pērkons, Patrimps un Pikuls. Šie dievi un viņu funkcijas simbolizē dabas procesus un cilvēka dzīves posmus - dzimšana, briedums un nāve.

 

Prūšiem izplatītākie bija to dievu kulti, kuri rūpējās par ikdienā būtiskām lietām - zemes auglību, labvēlīgiem laika apstākļiem, veselību, veiksmi samnieciskos darbos, veiksmi karā. Dieviem upurēja pārtiku, mājlopus. Augstākajiem dieviem upurēja trešo daļu no kara laupījuma. Upurus parasti sadedzināja svētajā ugunī svētbirzīs. Prūši ticēja, ka ar uguns palīdzību upuris nonāk dievu pasaulē.

 

 

Prūši savus dievus pielūguši svētajās birzīs. Šajās birzīs cilvēki nedrīkstēja cirst kokus, pļaut, medīt dzīvniekus un putnus. Tajās dzīvojuši priesteri - zemākie priesteri vaideloši un augstākie priesteri krīvi. "Galvenais krīvs dzīvojis svētnīcā Rāmavā, kas bijis liels ozols ar dobumiem Pērkonam, Patrimpam un Pikulam."1 Rāmava atradās Sembas rietumu daļā, vienā no Prūsijas reģioniem. Galveno krīvu dēvēja par krīvu krīvu. Viņa varas zīme - līks spieķis krivule.

 

Hronisti min vairākus prūšu varoņus. Kā izcilākie tiek pieminēti brāļi Videvuts un Brutens. Brāļi 6.gadsimtā esot ieradušies Prūsijā no aizjūras zemēm.

 

Videvuts kļuva par prūšu valdnieku, bet otrs brālis Brutens dibināja Rāmavas svētnīcu. Videvuts esot bijis gudrs valdnieks, viņš izdeva likumus, kas regulēja ģimene dzīvi, sabiedrisko dzīvi un noteica arī sodus par pārkāpumiem vai noziegumiem. Savukārt Brutens kļuva par augstāko priesteri - viņš bija krīvu krīvs. Videvutam bija savs karogs. Uz balta fona attēloti trīs prūšu galvenie dievi - Pērkons, Patrimps un Pikols.

 

Lietuvieši bija vienīgā baltu tauta, kas viduslaikos izveidoja savu valsti. Lietuvieši kristīgo ticību pieņēma tikai 1386.gadā. Neskatoties uz to, lietuviešiem nebija izveidojusies sava rakstība. Senākās ziņas par lietuviešu mītiem var iegūt tikai no kaimiņu tautu, lielākoties poļu, piezīmēm. 13. gadsimtā par lietuviešu tradīcijām minēts Volīnijas hronikās un Jāņa Malalas "Hronikā".

 

 

Pirmais poļu vēsturnieks un Krakovas bīskapa sekretārs Jans Dlugošs (1415-1480) savos darbos rakstījis par lietuviešu ticējumiem. Šos ticējumus pierakstīja arī 16. gadsimtā Lietuvā aktīvu darbību veikušā jezuītu ordeņa mūki.

 

Senie lietuvieši uzskatīja, ka pasauli veido debesis, zeme un pazeme. Pasaules centrā atrodas kalns vai Pasaules koks - milzīgs ozols.

 

Par pasaules un cilvēku radīšanu vēsta lietuviešu mīts, kura sacīts, ka Dievs un Velns kopīgi radījuši pasauli no pasaules jūras dzelmes dūņām. Arī cilvēku Dievs un Velns radījuši kopīgi. Dievs esot pielicis gaišo pusi, bet Velns - tumšo. Tādēļ cilvēks var būt gan labs, gan ļauns.

Lietuviešu dievu - radītāju dēvēja par Nunadievi.

 

Lietuviešu mīti vēsta par daudziem dieviem. Galvenais dievs bija Dievas.

 

 

Galvenais lietuviešu debesu dievs bija Pērkons, Dieva dēls. Viņa pārziņā bija debesis, pērkons, lietus, negaiss, kalni, ozoli. Pērkonu attēloja kā vidēja vecuma vīrieti, bruņotu ar cirvi, loku un bultām, kurš braucis sarkanos ratos. Viens no mītiem vēsta, ka Pērkons grasījies svinēt kāzas ar Sauli, taču tā viņu piekrāpusi ar Mēnesi. Pērkons dusmās ar zobenu pārcirtis Mēnesi uz pusēm.

 

Zemes dievības katra atbildējusi par savu saimniecības nozari, piemēram:

 

Arī dabas spēkiem katram bija sava dievība. Piemēram:

 

Par cilvēka likteni un veiksmi atbildējusi dieviete Laima, viņa noteikusi arī cilvēka dzīves garumu. Veiksme atradās dievietes Dalias pārziņā. Dalia atbildēja par visiem materiālajiem labumiem, kurus cilvēks ieguva savas dzīves laikā (manta, īpašums). Cilvēkiem Dalia parādījās sievietes, jēra, suņa, pīles vai gulbja izskatā. Lietuvieši baidījās no Giltines - nāves dievietes, kura dzeļot kā čūska un žņaudzot. Ceļvedi uz mirušo valstību dēvēja par Teļaveli.

 

Par pēcnāves dzīvi lietuviešiem bija šāds uzskats: mirušo dvēseles kāpa debesu kalnā pie dieviem. Ja kāda to nespēja izdarīt, tad tā krita atpakaļ un iekrita pazemes pūķa Vizūna mutē. Lietuviešiem bija pieņemts savus mirušos sadedzināt. Lai mirušo dvēseles tiktu kalnā pie dieviem, sārtā, kopā ar mirušo, sadedzināja arī dzīvnieku nagus - lai tie palīdzētu rāpties debesu kalnā.

 

Arī lietuviešiem, tā pat, kā prūšiem, bija savi varoņi.

 

 

Mīts vēsta, ka jauna meitene Egle ar māsām pēc peldes savās drēbēs atradušas zalkti, kurš devies projām tikai tad, kad Egle, jokodamās, apsolījusi kļūt par viņa sievu. Pēc trīs dienām tūkstošiem čūsku nāca pēc Egles, lai vestu viņu pie sava karaļa, kurš dzīvoja jūrā. Trīs reizes meitenes radinieki piemānīja čūskas, Egles vietā sūtot čūskām zosi, aitu un govi. Ceturtajā reizē Egle devās čūskām līdzi uz jūras dzelmi. Tur viņa satika čūsku karali - skaistu, jaunu vīrieti Žilvinas. Viņi nosvinēja kāzas un dzīvoja laimīgi. Karaļu pārim piedzima trīs dēli un viena meita. Laikam ejot, Egle sāka ilgoties pēc mājām. Viņa lūdzās vīram, lai tas atļautu viņai apciemot savu ģimeni. Žilvinas nevēlējās, ka Egle dotos apciemot savus radus, tādēļ lika Eglei paveikt trīs neizpildāmus uzdevumus - savērpt bezgalīgu zīda pavedienu, novalkāt dzelzs kurpes un izcept pīrāgus, neizmantojot nekādus virtuves piederumus. Ja viņa izpildīs šos uzdevumus, tad varēs doties ciemos pie savas ģimenes. Egle lūdza burvei padomu - kā paveikt šos nepaveicamos darbus. Kad uzdevumi, Žilvinam par pārsteigumu, tika izpildīti, viņš bija spiests turēt solījumu un ļaut sievai apciemot savus radus. Kad Egle, kopā ar saviem bērniem, bija paviesojusies vecāku mājās, radinieki nolēma neļaut viņai atgriezties atpakaļ jūras dzelmē pie vīra. Egles divpadsmit brāļi, izmantojot viltu, izvilināja Zalkšu karali no jūras un to nogalināja. Kad Egle saprata, kas noticis, viņa, lai sodītu radus par nodevību, pārvērta savus bērnus un sevi par kokiem - trīs dēlus par ozolu, osi un bērzu, jaunāko meitu par apsi, bet sevi - par egli.