7. Ģermāņu mitoloģija. Varonis Sigurds

Populārākais ģermāņu mītu varonis ir spēkavīrs Sigurds, kuru dažkārt dēvē arī par Zigfrīdu. Sigurds ir skandināvu Volsungu sāgas galvenais varonis. Volsungu sāga ir 13.gadsimta īslandiešu literārais sacerējums, kurā vēstīts par Volsungu dzimtas rašanos, uzplaukuma laiku un tās izzušanu.

 

 

Zigfrīds, savukārt, ir vācu poēmas "Nībelungu dziesma" galvenais varonis. Šī poēma tapusi 13. gadsimta sākumā Austrijā. Nībelungi ir apzīmējums kādai ļoti bagātai Burgundijas karaliskai dzimtai, kura apmetusies Vormsā, pilsētā Vācijas dienvidrietumos pie Reinas upes. "Nībelungu dziesmā" atspoguļoti ģermāņu mīti, kas mijas ar vēsturiskiem notikumiem, kas saistīti ar Burgundijas karaļvalsti.

 

 

Sigurds ir Sigmunda dēls. Sigmunds, savukārt, ir Volsungu dzimtas aizsācēja Volsunga dēls. Sigmunds mira kaujas laukā, kad cīnījās ar dievu Odinu. Odins esot salauzis Sigmunda zobenu. Pirms nāves Sigmunds lūdza savai sievai atdot salauzto zobenu viņu dēlam, kurš piedzims pēc Sigmunda nāves.

 

Pēc kāda laika Sigurda māte apprecējās ar karali Alfu, kurš mazo Sigurdu nosūtīja pie burvja Hreidmara dēla - pundura Regina, lai tas zēnu izaudzinātu.

 

 

Regins bija prasmīgs kalējs, kurš strādāja karaļa galmā. Viņš, tā pat, kā tēvs, prata burt. Regins vēlējās atgūt bagātības, kuras reiz dievs Odins samaksāja kā sāpju naudu burvim Hreidmaram par viņa dēla netīšu nonāvēšanu. Šīs bagātības Odinam atgādāja dievs Lokijs, kurš tās ieguva no pundura Andvari.

 

 

Punduris dzīvoja upē, pārvērties par līdaku. Lokijs punduri noķēra ar tīklu un apsolīja palaist brīvībā tikai tad, kad Andvari atdos viņam visas savas bagātības, kā arī burvju gredzenu, ar kura palīdzību punduris šīs bagātības sev pavairoja. Sadusmotais punduris pakļāvās Lokijam, taču nolādēja šo burvju gredzenu, lai tas nestu nāvi ikvienam, kurš to mantos.

 

Regina brālis Fafnirs nolēma tēvam prasīt daļu no pundura bagātībām. Kad Hreidmars atteicās dalīties, Fafnirs viņu nogalināja, savukārt Regins bija spiests bēgt no mājām, jo, kad viņš prasīja savu daļu bagātību brālim, Fafnirs piedraudēja nogalināt arī viņu. Regins pameta mājas, bet Fafnirs pārvērtās par pūķi, lai sargātu savas bagātības.

 

Kad Sigurds izauga, Regins izstāstīja viņam savu dzīves stāstu un mudināja Sigurdu nogalināt pūķi un iegūt sev viņa bagātības. Lai nogalinātu pūķi Fafniru, Sigurds lūdza Reginu izkalt zobenu. Divas reizes punduris izkala zobenu un divas reizes Sigurds to salauza, uzsitot ar to pa smēdi. Trešajā reizē Sigurds atnesa Reginam sava tēva salauzto zobenu. Regins no tā izkala zobenu Gramu, ar kuru Sigurds ar vienu cirtienu pārcirta smēdi uz pusēm.

 

 

Zobens Grams kādreiz piederēja dievam Odinam. Reiz Odins, pārģērbies par ceļinieku, ieradās valdnieka Volsunga pilī svinību laikā. Viņš piegāja pie Volsungu dzimtas koka (ābeles), kurš auga svinību zāles centrā, ietrieca koka stumbrā savu zobenu un sacīja, ka tas cilvēks, kurš spēs zobenu no koka izvilkt, iegūs sev vislabāko zobenu, kāds vien pasaulē redzēts. Neviens cilvēks nespēja zobenu iegūt, tikai Sigmunds spēja to izvilkt no koka stumbra.

 

 

Sigmunda zobens Grams salūza cīņas laikā ar valdnieku Lungvi. Kopā ar Lungvi, lai viņam palīdzētu, kaujā devās arī Odins, kurš atvēzēja savu šķēpu pret Sigmundu. Sigmunds aizstāvējās, viņa zobens salūza, atsitoties pret Odina šķēpu. Kaujā Sigmunds tika nāvīgi ievainots, bet viņa karaspēks - sakauts.

 

Grams bija īpašs zobens, 1.4 metru garš. Ar to varēja pārcirst bruņas, akmeni. Dažkārt šķita, ka no zobena kvēlo uguns.

 

Kad zobens tika izkalts, Regins atkal un atkal mudināja Sigurdu nogalināt pūķi Fafniru, lai iegūtu viņa bagātības. Sigurds atbildēja, ka cīnīsies ar pūķi tikai tad, kad būs atriebis sava tēva nāvi. Kad tas tika izdarīts, Sigurds nolēma cīnīties ar pūķi. Regins vēlējās iegūt sev Andvari bagātības, bet nevēlējās ar tām dalīties ar Sigurdu, tādēļ ieteica Sigurdam izrakt bedri uz takas, pa kuru parasti pūķis devās uz upi padzerties, un pašam tur noslēpties, lai pūķi pārsteigtu un nogalinātu. Regins cerēja, ka Sigurds nogalinās pūķi, bet pats noslīks viņa asinīs. Sigurdu izglāba Odins, kurš ieradās pie viņa veca vīra izskatā, un ieteica izrakt bedrē padziļinājumu pūķa asinīm. Pūķis Fafnirs tika nogalināts. Pirms nāves viņš brīdināja Sigurdu, ka Regins patiesībā vēlas iegūt tikai bagātības, un tādēļ Sigurdu nogalinās. Sigurds izcepa Fafnira sirdi, apēda to, un ieguva pareģotāja spējas, viņš spēja saprast putnu un zvēru valodu. Putni pavēstīja viņam, ka Regins plāno Sigurdu nogalināt. Sigurds un Regins sastrīdējās, strīda laikā Sigurds viņu nogalināja.

 

Pēc šiem notikumiem Sigurds satika Brunhildi, skaistu un gudru valkīru, kura cīnījās kopā ar kareivjiem kaujas laukā. Odins sodīja Brunhildi par to, ka viņa nepaklausīja Odinam un uzvaru kaujas laukā piešķīra gados jaunākajam karavadonim, lai gan Odins pavēlēja, lai uzvara tiktu gados vecākajam karavadonim.

 

 

Viņš pārvērta Brunhildi par mirstīgo sievieti, ieslodzīja tornī, kur viņai bija jāguļ uguns liesmu ieskautai, līdz ieradīsies kāds vīrietis, kas viņu izglābs un apprecēs. Brunhildi izglāba Sigurds, kurš viņu pamodināja, atbrīvojot no bruņām, kas ieskāva Brunhildes augumu.

 

 

Viņi iemīlēja viens otru un Sigurds bildināja Brunhildi, pasniedzot viņai Andvari gredzenu. Pēc tam Sigurds devās uz valdnieka Gjuki, Burgundijas karaļa, galmu. Viņš apsolīja, ka drīz atgriezīsies un abi apprecēsies.  

 

Gjuki sieva Grimhilde nolēma apprecināt Sigurdu ar savu meitu Gudrunu. Viņa pagatavoja burvju dzērienu, kuru izdzerot Sigurds aizmirsa par Brunhildi. Drīz vien tika svinētas Sigurda un Gudrunas kāzas.

 

Grimhilde uzzināja par Sigurda attiecībām ar Brunhildi, tādēļ nolēma apprecināt savu dēlu Gunnaru ar valkīru. Gunnars devās uz Brunhildes pili, taču netika iekšā, jo pilij visapkārt dega uguns liesmas. Viņš centās iekļūt gan jājot ar savu zirgu, gan aizņemoties Sigurda zirgu, bet neveiksmīgi. Tad Sigurds pārvērtās par Gunnaru, iekļuva pilī un lūdza Brunhildes roku. Sigurds apsolīja Gunnaram, ka nepieskarsies Brunhildei un saglabās viņas jaunavas godu. Sigurds turēja sevis doto vārdu. Tiekoties ar Brunhildi, Sigurds novilka no viņas pirksta Andvari gredzenu (to Sigurds vēlāk uzdāvināja savai sievai Gudrunai). Sigurds un Gunnars pieņēma savu patieso izskatu, Brunhilde un Gunnars apprecējās.

 

Reiz Gudruna un Brunhilde sastrīdējās par to, kurš no viņu vīriem ir drosmīgāks. Brunhilde sacīja, ka Gunnars ir drosmīgāks, jo esot izjājis cauri uguns sienai. Tad Gudruna atklāja Sigurda un Gunnara noslēpumu, ka patiesībā tas bija Sigurds, kurš izjāja cauri uguns sienai un bildināja Brunhildi, pieņēmis Gunnara izskatu. Brunhilde ļoti sadusmojās. Sigurds gan centās viņu mierināt, taču velti. Brunhilde mēģināja sanaidot Gunnaru ar Sigurdu, samelojot vīram, ka Sigurds neesot turējis vārdu un laupījis Brunhildes jaunavību. Gunnars noticēja Brunhildei un ļoti sadusmojās. Viņš vēlējās nogalināt Sigurdu, bet pats nevarēja to darīt, jo bija zvērējis Sigurdam brāļa uzticību. Gunnars pierunāja savu jaunāko brāli Guthormu, lai viņš nogalina Sigurdu, kamēr tas guļ. Guthorms uzbruka Sigurdam miegā, nogalinot viņu. Taču pirms nāves Sigurds paspēja nogalināt savu uzbrucēju. Abi gāja bojā.

 

Pēc notikušā Brunhilde aiz dusmām un bēdām par sava mīļotā nāvi nogalināja Sigurda bērnu un pati nolēma sevi nāvei. Sigurda bēru laikā viņa metās bēru sārtā, lai paliktu kopā ar savu mīļoto.