1. Romiešu mitoloģija. Mītu avoti, pasaules uzskats

Romiešu kultūra bija atvērta citu kultūru idejām, tādēļ ir grūti noteikt - kas ir romiešu mīti. Romieši pārņēma daudzus dievus un varoņus no citām tautām un piedēvēja tiem jaunas rakstura īpašības, kā arī tos pārdēvēja.

 

Par romiešu mītiem iespējams spriest pēc rakstiem, kurus romieši atstājuši. Viens no šādiem rakstiskajiem avotiem ir fasti - svētku kalendāri, kurus priesteri izkāra pilsētas galvenajā laukumā. No šī kalendāra var uzzināt, kādi dievi Romā tika turēti cieņā.

 

 

Romiešu mitoloģijai, atšķirībā no grieķu mitoloģijas, nav raksturīgi krāšņi mīti par dievu dzīvi. Romieši iztika bez dievu tēliem, viņiem nav savu dievu skulpturālo atveidojumu, tie parādījās līdz ar grieķu mitoloģijas tradīciju pārņemšanu. Dievu izskats romiešiem nebija svarīgs, daudz būtiskākas bija dievu sūtītās zīmes - īpaša skaņa, neparasta dabas parādība, piepeši nokritis priekšmets u.t.t. Romiešu dievi maz atgādināja dzīvas būtnes. Tie bija abstrakti tēli bez noteiktas izcelsmes, dzīves gājuma, laulības, radnieciskām saitēm. Reizēm tiem pat nebija savu vārdu, to vietā - apzīmējumi, kas noteica darbības sfēras. Dievišķais spēks bija sadalījies daudzās daļās un izpaudās dažādos veidos. Taču romieši uzskatīja, ka aiz šīm visām dievībām atrodas kāds augstāks spēks, augstāka dievība. Atšķirībā no citām tautām, par romiešu dieviem netika stāstītas teiksmas.

 

Romiešu pasaules uzskata pamatā, atšķirībā no citām kultūrām, bija sabiedriskais jeb valstiskais mīts par pilsētas dibināšanu. Visas romiešu leģendas vēstīja par cilvēkiem un sabiedrību. Sabiedrība, veselums tika vērtēts augstāk, nekā personība, indivīds. Romiešu mīti saistīti ar politiku un morāli, būtiska tēma ir arī varonība. Laika gaitā romieši pilnībā pārņēma grieķu uzskatus.

 

Romieši uzskatīja, ka apkārtējā daba ir pilna dažādu dievību. Šīm dievībām nebija konkrēta veidola, bet tās cilvēku brīdināja par gaidāmajām likstām un nelaimēm dažādu zīmju veidā. Romieši uzskatīja, ka dievi ar savu klātbūtni atbalstot cilvēku katrā viņam nozīmīgā dzīves brīdī, bet tikai tad, kad cilvēks ar ziedojumu un rituālu palīdzību ir nokārtojis savas saistības ar dieviem.

 

 

Cilvēka un dievu attiecības bija ļoti racionālas. Uzskatīja, ka ziedojumi vairo dievu spēku, tādēļ tika ievēroti rituāli, kuros realizējās cilvēka un dieva līguma attiecību princips. Ja cilvēks bija pareizi izpildījis rituālu, tad dieva pienākums bija cilvēkam palīdzēt. Savukārt, ja dievs savas saistības nepildīja, tad cilvēkam bija tiesības meklēt sev citu aizbildni. Romieši uzskatīja, ka emocionāla attieksme pret dieviem, piemēram, mešanās ceļos, asaras, vaimanas, ir lieka.

Romiešu dievi nekad nenokāpa uz zemes pie cilvēkiem un nerādījās tiem, viņi turējās no cilvēkiem atstatu. Ja dievi vēlējās cilvēkus par kaut ko brīdināt, tad viņi deva cilvēkam zīmes, piemēram,  mežu dziļumā kļuva dzirdamas noslēpumainas balsis. Romietis, upurējot dieviem vai lūdzoties, apsedza galvu ar apmetni, lai labāk spētu koncentrēties, kā arī bailēs ieraudzīt dievu, kas varētu parādīties.

 

Senais romietis nepielūdza sauli, mēnesi un citas debesu parādības, kā tas raksturīgs citām indoeiropiešu tautām. Dievības, kā uzskatīja romieši, bija sastopamas it visur. Cilvēka dzīve visās izpausmēs bija pakļauta augstākai varai, tā noritēja dažādu dievību aizbildniecībā. Pastāvēja daudz un dažādu dievību, kuru pārziņā atradās dažādas dzīves jomas. Pastāvēja uzskats, ka dievības ir iekšējie un ārējie spēki, kas iedarbojas uz cilvēku un saista viņa gribu. Šādi spēki piemīt dabas parādībām, svētām vietām, gadalaikiem, īpašām dienām, cilvēkiem u.t.t.

 

Romiešu dievi katrs atbildēja par savu cilvēka darbību, dzīves periodu. Cilvēka bērnība, piemēram, bija saistīta ar 43 šādiem spēkiem jeb dievībām, par zemkopību atbildēja 12 dievi. Piemēram, Vatikāns pavēra bērna muti pirmajam kliedzienam, Kunīna bija šūpuļa aizgādne, Rumīnas pārziņā bija jaundzimušā bērna zīdīšana, Potina un Edusa mācīja bērnu ēst un dzert pēc tam, kad viņš tika nošķirts no mātes krūts, Kuba pārraudzīja bērna pārnešanu no šūpuļa uz gultiņu, Osipāgo lūkojās, lai bērna kauli saaugtu pareizi, Statans mācīja bērnu stāvēt kājās, Famulīns attīstīja runas spējas, Iterduka un Domiduka pavadīja bērnu, kad viņš pirmo reizi izgāja no mājas.

 

Liela loma romiešu dzīvē bija laru kultam. Šis kults saistīts ar cieņas apliecināšanu mirušo dzimtas locekļu gariem. Šī tradīcija pārņemta no etruskiem. Romieša mājā, īpašā vietā - larārijā - tika uzglabātas dzimtas locekļu pēcnāves maskas. Svētku reizēs ģimenes locekļi tās nesa līdzi rituālos gājienos, ņēma uz viesībām, karagājienos, jo uzskatīja, ka tie spēj pasargāt savu dzimtu no nelaimēm, garantēt veiksmi dažādos sabiedriskos notikumos.

 

 

Savukārt mājas gari penāti vairoja bagātību un saticību ģimenē, pieskatīja pieliekamo. Tie palīdzēja risināt arī dzimtas iekšējās problēmas. Penātiem un lariem tika upurēts ēdiens. Šos rituālus veica saimes tēvs.