4. Romiešu mitoloģija. Varonis Enejs

Enejs - romiešu varonis. Viens no Trojas kara varoņiem, prinča Anhīsa un dievietes Veneras dēls. Eneja tēvs bija Trojas valdnieka Priama otrās pakāpes brālēns.

 

Romiešu dzejnieks Vergīlijs uzrakstīja darbu "Eneīda", kurā aprakstīja Eneja nokļūšanu no Trojas mūsdienu Itālijas teritorijā.

 

 

Enejs piedalījās Trojas karā. Dievi, kuri Enejam bija labvēlīgi noskaņoti, bija nolēmuši izglābt Eneju. Viņu neieredzēja tikai Jūnona, kura Eneja māti Veneru uzskatīja par savu konkurenti, kā arī tādēļ, ka dievi pareģoja, ka Enejam jākļūst par Romas varenības pamatlicēju.

 

Kad Troja tika ielenkta un grieķi grasījās iebrukt pilsētā, Enejs izlavījās no pilsētas kopā ar savu ģimeni. Viņš uz saviem pleciem nesa veco tēvu Anhīsu, bet mazo dēlu Askaniju veda pie rokas. Viņa sieva gāja Enejam nopakaļ, taču tika ierauta kaujas virpulī un gāja bojā.

 

 

Izbēdzis no Trojas, Enejs satika daudzus citus cilvēkus, kuri arī bija paglābušies no bojāejas. Viņi kopā uzbūvēja kuģus un devās jūrā patvēruma meklējumos.

 

Dievi bija apsolījuši Enejam jaunu dzimteni, bet savu vēstījumu pateica tik mīklaini, ka Enejs nezināja, kur meklēt jaunās mājas. Viņi klejoja daudzus gadus. Piestāja pie svešiem krastiem ar vēlmi uzsākt jaunu dzīvi - izveidot pilsētu, apstrādāt zemi, audzēt lopus, aizmirst kara šausmas. Taču katru reizi viņu nodomi tika izjaukti - vai nu dievi deva zīmi, ka šī nav īstā vieta, vai arī cilvēkiem un lopiem piemetās kāda sērga. Tas viss bija Jūnonas roku darbs. Ceļotāji atkal un atkal devās jūrā jaunas zemes meklējumos.

 

Pirmo skaidro norādījumu par ceļa mērķi Enejam sniedza harpija - sievietei līdzīga briesmone, kura dzīvoja Strofādu salā.

 

 

Šajā salā Enejs nonāca pēc vairāku dienu un nakšu pavadīšanu vētras sabangotajā jūrā. Harpija sacīja, ka Enejam jādodas uz rietumiem, līdz sasniegšot apsolīto zemi. Šo vietu viņi atpazīšot pēc tā, ka tur viņus mocīšot tik spēcīgs izsalkums, ka viņi būšot gatavi apēst galdus.

 

Enejs devās uz Itāliju, taču Jūnona pastāvīgi uzsūtīja Enejam jaunus pārbaudījumus un viņa kuģi atkal tika iedzīti jūrā. Liktenis bija lēmis, ka Enejs savos klejojumos visur sekoja grieķu varonim Odisejam pa pēdām, pabija visās tajās vietās, kur pirms neilga laika atradās Odisejs. Liktenis arī bija lēmis, ka abi šie varoņi nekad nesatiksies.

 

Enejs nonāca Kartāgas ostā. Kartāga bija pilsēta, par kuras labklājību un uzplaukumu rūpējās Jūnona, Eneja ienaidniece. Šīs pilsētas valdniece bija feniķiete Dīdona - kareivīga rakstura sieviete, ar maigu sirdi. Viņa viesmīlīgi uzņēma Eneju, sarīkoja viņam par godu dzīres. Dīdona bija daudz dzirdējusi par Trojas karu, tādēļ vēlējās, lai Enejs viņai par to pastāsta.

 

 

Venera, bailēs, ka Jūnona pavēlētu Dīdonai nogalināt Eneju kā Romas varenības pamatlicēju, nolēma pasargāt savu dēlu. Svinību laikā Veneras palīgs Amors, pārvērties par Eneja dēlu Askaniju, rotaļājoties ar zelta bultiņu ieskrāpēja Dīdonai sirds tuvumā.

 

 

Valdniece iemīlējās Enejā. Viņa vēlējās apprecēt Eneju, padarīt viņu par Kartāgas valdnieku. Taču Enejs vairākkārt atkārtoja Dīdonai, ka viņam jādodas tālāk, tomēr Dīdona, kvēlo jūtu vadīta, neko nevēlējās dzirdēt. Enejs slepus pameta Kartāgu.

 

Ceļotāji kuģoja vairākas dienas, līdz nonāca Kūmu pilsētā, kas atradās Neapoles līcī. Šeit viņi uzgāja ieeju pazemē, pa kuru Enejs devās uz Mirušo valstību. Eneja mirušais tēvs Anhīss viņu pavadīja. Šeit Enejs sastapa jau mirušos cilvēkus, kā arī tos, kuriem vēl bija tikai jāpiedzimst. Mirušo valstībā Enejs esot uzzinājis visu turpmāko Romas imperatoru vārdus, kuriem nākotnē būs jāvalda Romā, kā arī nozīmīgo romiešu politiķu un karavadoņu vārdus. Visas šeit sastaptās dvēseles gaidīja, ka Enejs ieradīsies Itālijā un  ķersies pie Romas dibināšanas. Pēc viesošanās pazemē Enejs steigšus devās uz ziemeļiem, lai paveiktu sev uzticēto darbu.

 

Pēc vairākām jūrā pavadītām dienām ceļotāji piestāja krastā vietā, kur Tibra iepludina jūrā savus ūdeņus. Viņi vēlējās šeit tikai atpūsties, lai tad turpinātu ceļu uz apsolīto zemi. Šī bija tuksnesīga, smilšaina vieta, kur auga rets krūmājs. Šajā vietā auga tikai viens vienīgs ozols, zem kura auga zaļa, sulīga zāle. Ceļotāji apsēdās ozola paēnā un nolēma ieturēt pusdienas. Līdzi paņemtās pārtikas krājumi sāka izsīkt, ceļotājiem bija palikuši vien sakaltuši kviešu plāceņi un daži augļi. Kad ceļotāji sāka grauzt akmenscietos plāceņus, Eneja dēls Askanijs, kuru visi dēvēja par Jūlu (Jūliju dzimtas aizsācējs), iesaucās "Tā mēs apēdīsim arī galdus!" Dzirdot šos pravietisko vārdus, Enejs saprata, ka viņi ir sasnieguši apsolīto zemi.

 

Šo zemi pārvaldīja meža dieva Fauna dēls Latīns. Viņam bija viena vienīgā meita Lavīnija, kuru Latīns vēlējās atdot par sievu kaimiņos dzīvojošo rutulu valdniekam Turnam. Taču tajā dienā, kad Enejs ar biedriem bija piestājuši krastā un vēlējās ieturēt pusdienas, Latīns miegā dzirdēja sava tēva Fauna balsi, kas pavēlēja atdot Lavīniju par sievu svešzemniekam, kurš drīz ieradīšoties pie Latīna.

 

Nākamajā dienā pie Latīna ieradās Enejs, kurš lūdz valdniekam apmesties uz dzīvi latīņu zemē. Enejam par izbrīnu valdnieks viņu apskāva un nosauca par savu znotu. Enejs šajā situācijā saskatīja dievu gribu, tādēļ nepretojās turpmākajiem notikumiem. Taču šīm Lavīnijas un Eneja laulībām pretojās Latīna sieva Amāta un rutulu valdnieks Turns. Arī Jūnona nevēlējās pieļaut, ka Enejs apprec Latīna meitu un kļūst par valdnieku, tādēļ izsauca ķildu un strīdu dievieti, kura sanaidoja latīņus un rutulus. Sākās karš, kuru sadursmes atgādināja Trojas kara ainas. Izšķirošajā divkaujā Enejs nogalināja Turnu.

 

 

Beidzoties karam, Enejs, slavas apvīts, atgriezās un apprecēja Latīna meitu Lavīniju. Savai sievai par godu Enejs uzbūvēja pilsētu Lavīniju. Bet laime nebija ilgstoša - pēc četriem gadiem atkal izcēlās karš starp latīņiem un rutuliem. Enejs kaujas laukā pazuda bez vēsts. Lavīnija saņēma dažādas ziņas par vīra likteni. Vieni sacīja, ka Enejs noslīcis upē, savukārt citi apgalvoja, ka Venera to iznesusi no kaujas lauka un paņēmusi sev līdzi uz debesīm.

 

Eneja vietā sāka valdīt viņa dēls Jūls, kuru agrāk dēvēja par Askaniju.