6. Sengrieķu mitoloģija. Varonis Tēsejs

  

Tēsejs bija iemīļots Atēnu varonis, tādēļ atēnieši centās viņu pārvērst par Hērakla sāncensi. Atēnu podnieki, rotājot savus traukus, sākot ar 6.gadsimta vidu attēlo Tēseja varoņdarbus, Atēnas ielās tiek izvietotas Tēseja statujas, viņam par godu tika celtas svētnīcas, rīkoti svētki.

 

  

Tēseja māte bija Troizēnas valdniece Aitra. Troizēna - neliela pilsētiņa dienvidrietumos no Atēnām. Tēseja tēvs Aigejs jeb Egejs, Atēnu valdnieks, pameta savu sievu un bērnu. Pirms šķiršanās viņš savai sievai parādīja sandales, vairogu un zobenu, kurus noglabāja zem milzu akmens. Kad Tēsejs būšot izaudzis, tad lai liekot viņam nobīdīt akmeni un paņemt tur paslēptās mantas.

  

Tēsejs auga par spēcīgu un izveicīgu zēnu. Piecu gadu vecumā viņš iepazinās ar Hēraklu, kurš Troizēnā uzkavējās caurbraucot. Hērakls pareģoja Tēsejam spožu nākotni. Kopš šīs tikšanās reizes Tēsejs vēlējās kļūt par tādu pat spēkavīru kā Hērakls. Kad Tēsejs bija izaudzis, Aitra aizveda viņu pie lielā akmens. Jauneklis bez pūlēm pavēla to nost. Viņš paņēma tur apslēptās sandales, zobenu un devās uz Atēnām uzmeklēt savu tēvu Aigeju.

 

 

Ceļā uz Atēnām Tēsejs sastapās ar laupītājiem. Viņš cīnījās ar Skīronu, kurš visus ceļiniekus, kurus sastapa, svieda no klints jūrā. Tēsejs pieveica cietsirdīgo Prokrustu, kurš ikvienu ceļinieku ielūdza savā mājā, pacienāja ar ēdienu, piedāvāja naktsmājas, bet tad, atkarībā no tā, vai piedāvātā gulta ceļiniekam bija par īsu vai par garu, izstiepa ceļinieka rokas un kājas vai arī otrādi - nocirta tās, lai saīsinātu.

 

Tēsejs ieradās Atēnās, kuras bija piemeklējušas nedienas. Valdnieks Aigejs bija vecs un vārgs, bet viņa zemei no visām pusēm tuvojās ienaidnieki. Vecā vīra prieks bija neizmērojams, kad viņš svešiniekam ieraudzīja savas sandales, vairogu un zobenu, atpazīstot savu dēlu Tēseju.

 

 

Tēsejs vēlējās iegūt valsts iedzīvotāju mīlestību, tādēļ devās cīņā ar milzīgu vērsi - Maratonas vērsi, kurš plosījās Maratonas apkārtnē. Tēsejs viņu sagūstīja, izveda cauri visai pilsētai un upurēja to Apollonam.

 

 

Taču šis varoņdarbs nespēja gaisināt pilsētas iedzīvotāju sēras - Krētas valdnieka Mīnoja sūtņi bija ieradušies Atēnās pēc ikgadējās nodevas. Nodeva - reizi deviņos gados no iedzīvotāju vidus pēc izlozes tika paņemti septiņi jaunieši un jaunietes, kurus aizveda Krētas nezvēram Mīnotauram aprīšanai. Mīnotaurs - būtne ar cilvēka ķermeni un vērša galvu. Šī nodeva bija kā izlīgums karam, kuru Krētas valdnieks Mīnojs pieteica Aigejam pēc tam, kad Mīnoja dēls Androgejs gāja bojā Atēnās Aigeja vainas dēļ. Sporta sacensībās, kurās piedalījās gan Aigejs, gan Androgejs, Androgejs visur ņēma virsroku. Aigejam tas nepatika un viņš sūtīja Androgeju nomedīt Maratonas vērsi. Medību laikā vērsis nogalināja Androgeju.

 

 

Tēsejs apņēmās nogalināt šo nezvēru un atbrīvot pilsētu no šīs nodevas. Pirms došanās uz Krētu, Tēsejs septiņu jaunavu vietā paņēma līdzi tikai piecas. Lai skaits būtu pareizs, Tēsejs pārģērba divus jauniešus par meitenēm.

Aigejs pavadīja dēlu ceļā, iedodot viņam sarkanu buru, kura būtu jāuzvelk Tēseja kuģim, ja atgriešanās būtu laimīga. Ja visi ceļotāji būtu gājuši bojā, tad matrožiem būtu jāuzvelk kuģim melnas buras, kas vēstītu par nelaimi.

 

Krētā un valdnieka Mīnoja pilī Tēseju uzņēma naidīgi. Tikai valdnieka meita Ariadne attiecās pret jauno spēkavīru labvēlīgi, jo viņa iemīlēja Tēseju. Viņa, mīlestības vadīta, palīdzēja Tēsejam neapmaldīties labirintā, kurā mājoja Mīnotaurs - briesmonis ar vērša galvu. Mīnotaura māte - valdnieka Mīnoja sieva Pāsifaja, bija iemīlējusi vērsi, viņai piedzima bērns - pa pusei vērsis, pa pusei cilvēks. Valdnieks Mīnojs pavēlēja uzcelt labirintu, kurā briesmoni ieslodzīja.

 

Mīnotaurs dzīvoja labirintā - celtnē, kurai bija tik daudz istabu, eju, priekšnamu, kāpņu, gaiteņu, ka ikviens, kurš iegāja labirintā, apmaldījās un nevarēja tikt no tā ārā. Angļu arheologs Arturs Evanss uzskatīja, ka Knosas pils, kura pēc sava plānojuma līdzinājās labirintam, bija valdnieka Mīnoja pils.

 

 

Ariadne iedeva Tēsejam dzijas kamolu un pamācīja, kas ar to darāms - pavediens jāpiesien pie ieejas labirintā, un tad, virzoties pa ejām uz priekšu, dzijas kamols jāritina vaļā. Tēsejs tā arī darīja. Labirintā viņš sastapa Mīnotauru, cīnījās ar to un nonāvēja. Tad, tīdams kopā atritināto kamolu, Tēsejs izkļuva no labirinta.

 

 

Pēc šī varoņdarba Tēsejs sēdās kuģī un devās atpakaļ uz mājām. Mīļotajam līdzi devās arī Ariadne.

Tēsejs un Ariadne mīlēja viens otru, taču atceļā Tēseja jūtas mainījās. Kad kuģis bija piestājis Naksas salā, kas pēc savas formas atgādināja vīnogulāja lapu, Tēsejs pavēlēja aizmigušo Ariadni nonest no kuģa un atstāt uz šīs salas, bet pats devās tālāk. Ariadne bija izmisusi par šādu mīļotā nodevību. Viņa raudāja, izmisusi sauca Tēseju, taču viņas žēlabas palika bez atbildes.

 

 

Kad Ariadne, zaudējusi spēkus, pakrita jūras krastā, no kalniem pie jaunavas atskrēja satīri un menādas. Ariadne atvēra acis, viņa ieraudzīja savā priekšā Dionīsu, kurš sacīja, ka mīlot skaisto jaunavu un vēloties, lai tā kļūst par Dionīsa sievu. Ariadne tika iecelta Dionīsa ratos, kurus vilka tīģeri. Dionīsa un Ariadnes kāzas notika šajā pat salā.

 

 

Pa to laiku Tēsejs bija atgriezies Atēnās. Viņš gan aizmirsa apmainīt melnās buras uz sarkanajām, kā bija lūdzis Aigejs. Vecais valdnieks katru dienu skatījās no augstā krasta uz jūru, vai netuvojas Tēseja kuģis. Viņa acis vairs labi nerādīja, tādēļ Aigejs jautāja saviem pavalstniekiem - vai netuvojas Tēseja kuģis un kādā krāsā ir kuģa buras. Tajā dienā, kad atgriezās Tēsejs, visi ieraudzīja, ka tuvojas Tēseja kuģis, kuram uzvilktas melnās sēru buras. Aigejs, pārliecināts par sava dēla bojāeju, izmisumā metās jūrā un gāja bojā.

 

Tēseja kuģis iebrauca ostā. Viņš izkāpa krastā un ziedoja dieviem solītos upurus. Pēc tam viņš sūtīja tēvam ziņnesi ar labajām vēstīm. Ziņnesis ceļā uz pili ieraudzīja ļaužu pūļus, kuri apraudāja sava valdnieka nāvi, taču daudzi viņu sveica ar atgriešanos. Ziņnesis devās atpakaļ uz ostu un pavēstīja Tēsejam bēdu vēsti.

 

Šī diena tika pieminēta Oshoforiju laikā, kad tika paustas sēras par Aigeja nāvi un prieks par Tēseja atgriešanos. Oshoforiju svētkos bija pieņemts pārģērbt jauniešus par meitenēm, kas atspoguļotu Tēseja viltību, ņemot uz kuģa līdzi dažus jauniešus, kuri tika pārģērbti par meitenēm. Pārģērbtie jaunieši nesa svētītos zarus. Svētku procesijā piedalījās arī sievietes, kuras tēloja upuru mātes. Viņas nesa dažādus pārtikas produktus, kas bija domāti kā ceļa maize viņu bērniem.

 

Pēc Aigeja nāves Tēsejs apvienoja visas Atikas dzimtas un draudzes vienā valstī ar vienu galvaspilsētu - Atēnām. Viņš atteicās no valdnieka varas un lika pamatus republikāniskai valsts pārvaldei.

 

Tēsejs sava mūža nogali pavadīja Skīras salā valdnieka Likomēda pilī, jo par nopietnu pārkāpumu tika izraidīts trimdā. Kādā pastaigas laikā viņam paslīdēja kāja un viņš iekrita aizā.

 

Pēc kariem ar persiešiem, Delfu orākuls pavēlēja atēniešiem pārvest Tēseja mirstīgās atliekas uz dzimteni. Valdnieks Kimons atrada Tēseja kapu un 474. gadā pirms mūsu ēras pārveda viņa mirstīgās atliekas uz Atēnām. Pilsētas iedzīvotāji sagaidīja viņu ar svinīgu procesiju, lielu greznību un upurdāvanām. Tēseju apglabāja pilsētas centrā, viņam par godu atēnieši rīkoja svinīgus svētkus Pianopsiona (oktobra) astotajā dienā, kad viņš savulaik atgriezās no Krētas ar uzvaru pār Mīnotauru. Katra mēneša astotā diena bija veltīta Tēseja piemiņai.