1. Budisms. Vēsture

Budisms izveidojies Indijā. No visām reliģijām, kas izveidojušās Indijā, pasaulē visvairāk izplatījies budisms. Mūsdienās Indijā budistu sastopams mazāk, nekā tās kaimiņzemēs - Ķīnā, Tibetā, Japānā, Vjetnamā, Laosā un Taizemē.

 

Budisma izplatīšanā liela nozīme bija Indijas valdniekam Ašokam (304.-232. g. p.m.ē.). Ašoka pasludināja budismu par savas valsts reliģiju. Taču laika gaitā Indijā pārsvaru guva hinduisms, kuri pauda uzskatus, ka Buda ir dieva Višnu iemiesojums. Attiecīgi Budas pielūgšanas rituāli Indijā saplūda ar hinduisma tradīcijām.

 

Par budisma pamatlicēju uzskata Sidartu Gautamu (563.-483. g. p.m.ē.), šakju dzimtas princi, kurš dzīvoja Kapilavastu pilsētā uz Indijas un Nepālas robežas (mūsdienās šī teritorija atrodas Nepālā). Viņš bija valdnieka dēls, tātad cēlies nevis no brahmaņu kārtas, bet valdnieku un karavīru kārtas. Sidartu Gautamu dažkārt dēvē par Šakjamūnī - gudro no šakju cilts. Gautama meklēja ceļu, kā cilvēks var kļūt par mokšu - atbrīvoties no sansāras (mūžīgās pārdzimšanas).  

 

 

Sidarta māte mira drīz vien pēc dēla piedzimšanas. Zēns tika audzināts pilī, lutināts, pasargāts no ārpasaules iespaidiem, jo valdniekam tika pareģots, ka viņa dēls pametīšot pili un kļūšot par vientuļnieku askētu. Savas dzīves pirmos 29 gadus viņš dzīvoja tēva galmā laimē un bezrūpībā, jo tēvs centās pasargāt dēlu no jebkādas saskarsmes ar pasaules sāpēm un nelaimēm. Kad princim bija 16 gadu, viņš apprecējās, sieva dāvāja viņam dēlu. Prinča un princeses kalpotāji vienmēr bija gados jauni un veseli cilvēki. 

 

Valdnieks ļoti sargāja dēlu no nepatīkamiem iespaidiem. Kad princis devās ārpus pils, valdnieks pavēlēja slimiem un veciem cilvēkiem palikt savās mājās, bet pārējiem iedzīvotājiem lika izturēties pret princi laipni un būt priecīgiem. Tomēr valdnieks nespēja pasargāt Sidartu no reālās pasaules iepazīšanas.

 

Kādu dienu (tad princis jau bija sasniedzis 30 gadu vecumu) viņš izjāja no pils un sastapa trīs realitātes, par kuru esamību viņš nekad agrāk nebija zinājis, jo pilī vienmēr valdīja pārticība, prieks, laime. Sidarts savā ceļā sastapa vecu cilvēku, ar spitālību slimu cilvēku un ieraudzīja trūdošu cilvēka līķi. Redzētais jauneklī izraisīja ļoti spēcīgu pārdzīvojumu, tas lika aizdomāties par pasaulē pastāvošajām ciešanām. Sidarts saprata, ka bezrupīgā dzīve tēva pilī nerisina galveno jautājumu - tā nevar pasargāt no likteņa, kas lemts cilvēkam, bet tikai novilcina neizbēgamo. Viņš nevēlējās pavadīt dzīvi pašapmānā un ilūzijās, tādēļ slepus pameta sievu, dēlu, pili, lai dotos reliģiskos meklējumos un atrisinātu problēmas, kas skāra ikvienu cilvēku, neatkarīgi no viņa materiālā vai sabiedriskā stāvokļa - ikviens cilvēks pakļauts slimībām, novecošanai, nāvei.

 

Sidarts apmetās uz dzīvi kopā ar citiem vientuļniekiem, lai vairākus gadus nodotos pašmocīšanai un stingrai askēzei. Viņš tikās ar gudrajiem, lai noskaidrotu - kādēļ pasaulē pastāv ciešanas. Taču gudrie nespēja viņam sniegt atbildi. Tad Gautama, pamatojoties uz hinduismā paustajiem uzskatiem (cilvēks, kura miesa ir vāja, spēj saplūst ar brahmanu un uzzināt garīgās pasaules noslēpumus), nolēma badoties. Taču arī šādi viņš neguva atbildes uz saviem jautājumiem.

 

 

Tad, kad Sidarts saprata, ka arī šis ceļš nesniedz atbildes uz viņa jautājumiem, viņš nodevās mierīgai meditācijai. Gautama bija sasniedzis 35 gadu vecumu. Kādu dienu, sēžot zem banjana koka (šobrīd šajā vietā atrodas templis, kuru apmeklē budisti no visas pasaules) un meditējot, pār viņu nāca atklāsme. Sidarts ieguva vārdu Buda - apskaidrotais.

 

 

 

 

Dažas dienas Buda apsvēra, vai var šo mācību sniegt tālāk citiem cilvēkiem. Viņš nebija pārliecināts, ka alkatības, naida un skaudības pārpilnie cilvēki spēs izprast jauno mācību. Pēc nopietnām pārdomām Buda tomēr nolēma kļūt par skolotāju un sludināt savu jauno mācību. Viņš devās uz Benaresas pilsētu un sāka sludināt savu mācību.

 

 

Turpmāko dzīvi Sidarts veltīja trim dārgakmeņiem - apgaismībai, mācībai (dhamma) un saviem sekotājiem (sangha).

 

Buda pats sevi uzskatīja par apgaismoto, kas var apgaismot citus cilvēkus un palīdzēt viņiem atrast pareizo dzīves ceļu. Viņš nekad nav sevi uzskatījis par dievišķu personu, bet gan tikai par gudru cilvēku un skolotāju.

 

 

Vēlākajos savas dzīves gados Buda bija apkārtceļojošs skolotājs un mūku brālību organizētājs. Buda mira 80 gadu vecumā dabīgā nāvē. Viņa ķermenis tika sadedzināts, pelni sadalīti starp astoņām Budas sekotāju grupām. Katra sekotāju grupa pelnus novietoja īpaši tiem uzbūvētā greznā akmens celtnē - stūpā.