1. Džainisms. Mācība

Džainisms tiek uzskatīts par hinduisma mācības turpinājumu. Šis reliģiskais virziens par galveno principu izvirzīja dzīvu būtņu neiznīcināšanu (ahimsu). Šis princips ir iemesls, kādēļ džainisti attiecās no daudzām civilizācijas sniegtajām ērtībām. Džainisti līdz minimumam ierobežo savas vajadzības, lai nekaitētu citām dzīvām būtnēm. Džainisma pamatā ir divu principu ievērošana - ahimsa un askētisms.

 

Džainisms izveidojies Indijā 6. gadsimtā pirms mūsu ēras. Džainisma pamatlicējs ir Mahāvīra Vardhamāna Džina (599.-527. g. p.m.ē.), kurš dzīvoja un mācījās Ziemeļindijā, tagadējās Patnas pilsētas apkaimē. Mahāvīra vēlējās atrast pats savu ceļu uz dvēseles tīrību. Viņš akcentēja nevis reliģiskās pārdomas, bet praktisku, stingri disciplinētu dzīvesveidu, kas palīdzētu atbrīvot dvēseli no ciešanām un nepārtrauktas atgriešanās šajā pasaulē. Ar savu piemēru viņš mēģināja parādīt citiem, ka šāds dzīvesveids ir iespējams, un ieteicis to ievērot arī saviem sekotājiem. Lai sasniegtu savu mērķi, viņš atteicās no pasaules labumiem, arī no apģērba. Apcerei Mahāvīra veltīja 12 savas dzīves gadus, līdz sasniedza mērķi un kļuva par mokšu. Mahāvīra esot nomērdējis sevi badā.

 

 

Šī reliģija nerunā par Dievu un dievībām. Džainisma mērķis - atklāt cilvēka dvēseles patieso dabu.

Džainisti uzskata, ka ļaunuma un ciešanu cēlonis meklējams cilvēkā, jo cilvēks ir piesaistīts materiālajai pasaulei. Katram cilvēkam pašam jāatbrīvojas no savām vēlmēm, kas dvēseli piesaista matērijai. Cilvēks, kurš spēs uzvarēt pats sevi un atbrīvoties no pieķeršanās, kļūs par džinu (tulkojumā šis vārds nozīmē uzvarētājs). Šo nosaukumu piešķīra džainisma mācības sludinātājiem, arī Mahāvīram. Džainisti seko 24 džinu mācībām, no kuriem pēdējais, 24. džina, bija Mahāvīra.

Džainisma pārstāvji neuzskata, ka Vēdas būtu svētas. Viņu izpratnē, atšķirībā no hinduistiem, pasaule nav iluzora, bet gan īsta, reāli pastāvoša. Džainisma mācība vēsta, ka esamība pastāv sešos veidos:

 

Džainisti uzskata, ka džīvas (dvēseles) var būt divu veidu:

Arī džainismā uzskata, ka pastāv karma - cilvēka darbības sekas. Karma padara cilvēka dvēseli smagu, tā iegrimst matērijā. Tas ir dvēseles iemiesošanās cēlonis. Lai cilvēks kļūtu atbrīvots, viņam jāatbrīvojas no karmas, jo tā padara dvēseli smagu un liek tai nepārtraukti pārdzimt. Lai atbrīvotos no karmas, jāievēro noteikts dzīvesveids, pareizi jārīkojas - jāatsakās no vardarbības, meliem, krāpšanas, mūkiem jāatsakās no ķermeniskām baudām, īpašumiem, personiskām lietām.

Pareizā rīcība izpaužas piecu solījumu ievērošanā:

 

Ahimsa nozīmē atturēties no vardarbības jebkurā tās izpausmē, ievērot stingru veģetāro diētu. No dzīvnieku pasaules produktiem džainisti uzturā lieto tikai pienu. Medus netiek lietots uzturā, jo tas iegūts, vēršot vardarbību pret bitēm. Nevienu dvēseli nedrīkst ievainot (tas attiecas uz pilnīgi visām dzīvām radībām, arī kukaiņiem). Dažkārt mūki nēsā sev līdzi slotiņas, ar kurām noslauka sev ceļu, lai nesamītu kādu dzīvu būtni. Džainisti neiziet no mājas tumsā, lai novērstu iespēju samīt kukaiņus. Džainisti bieži vien aizsedz muti ar marli, lai ar savu elpu neapdraudētu kādu sīkāku būtni.

 

 

Ahimsa nozīmē arī atturēšanos no ļaunām domām, vārdiem (rupjības, lamu vārdi), savtīgām interesēm, vēlmēm, naida un varmācības jebkurā to izpausmē. Vienīgais izņēmums - kad vardarbība tiek izmantota pašaizsardzības nolūkos.

 

 

Džainisma ētiskās normas pieprasa, lai cilvēks būtu taisnīgs, godīgs, atturīgs, tiektos pēc pilnīgas atteikšanās no pasaulīgajiem labumiem, strikti ievērotu ahimsa principu.

 

Mahāvīra uzstāja, lai viņa sekotāji ievērotu trīs pamatprincipus: ticētu un pakļautos Mahāvīram, izprastu mācības būtību un ievērotu pareizas rīcības principus.

 

Pareizās rīcības principu ievērošanas nosacījums veicināja džainisma sekotāju noslāņošanos divās grupās - laicīgie cilvēki un mūki. Laicīgajiem reliģijas sekotājiem bija jāievēro džainisma morālās normas. Savukārt mūkiem bija jāievēro askēze, viņi nedrīkstēja ilgstoši uzturēties vienā vietā, viņam jāklīst pa pasauli tērptam vienkāršās drēbēs vai vispār bez apģērba, viņi nedrīkstēja audzēt matus - tie bija jāizplūc no galvas ādas ar visām saknēm. Strikti jāievēro ahimsa.

 

Svastika - tās četri elementi simbolizē četrus dvēseles pastāvēšanas veidus - dievišķās dvēseles, cilvēku dvēseles, putnu, dzīvnieku, kukaiņu un augu dvēseles, elles radības. Trīs punkti virs svastikas simbolizē trīs pamatelementus - pareizu cīņu, pareizas zināšanas un pareizu izturēšanos. Pusloks virs trīs punktiem simbolizē īpašu vietu Visuma virsotnē, kurp dodas visas dvēseles, kuras sasniegušas mokšu - atbrīvojušās no pārdzimšanas.

 

 

Plauksta ar riteņa attēlu - simbolizē atteikšanos no dzīvā nogalināšanas.

 

 

Džainisma karoga krāsas - karoga piecas krāsas simbolizē piecus solījumus.

 

 

Tā kā džainisma piekritēji nedrīkst nodarboties ar medībām, zvejniecību, lopkopību un zemkopību (jo arī apstrādājot zemi iespējams nogalināt dzīvas būtnes), tad viņi lielākoties nodarbojas ar tirdzniecību un juveliera darbiem.

 

Džainisma izvirzītās prasības balstītas uz lielu askētismu. Daļa džainistu mūku atsakās arī no apģērba. Bieži vien daudzi džainisma sekotāji apzināti izvēlas bada nāvi. Tas ir iemesls, kādēļ šai reliģijai nav daudz sekotāju, lai gan arī mūsdienās Indijā darbojas džainu klosteri, Indijā dzīvo 5-6 miljoni džainisma piekritēju, džainisma kopienas veidojas arī ārpus Indijas - Ziemeļamerikā, Rietumeiropā, Tālajos Austrumos un Austrālijā.