2. Hinduisms. Svētie teksti

Hinduistu Svētie teksti apkopoti dažādās svētajās grāmatās. Svētās grāmatas iedala divās grupās - šrutos (no dieviem noklausītie teksti, klausāmās grāmatas; teksti netika pierakstīti, bet runāti un klausīti; dzirdēti teksti, atklāsme) un smritos (iegaumētie teksti, atsaukti atmiņā). Hinduismā netiek pieprasīta svēto tekstu regulāra lasīšana un studēšana, lielāka nozīme ir tradīciju un pienākumu ievērošanai un rituāliem.

Šrutus uzskata par svētākajiem tekstiem. Uz šrutiem attiecina samhitas - dieviem veltītās himnas, melodijas, buramvārdi, rituāli jeb vēdas, priesteru sarakstītos vēdu skaidrojumus jeb brahmanas (10.-6.gs.p.m.ē.), vientuļnieku pārdomas par vēdām jeb aranjakas (9.-6.gs.p.m.ē.) un gudro padomus un skaidrojumus jeb upanišadas (8.-3.gs.p.m.ē.).

 

  

Vēdas ir hinduisma Svētie raksti. Pirmsākumos Vēdas pastāvēja mutvārdu formā, pierakstīt tās sāka mūsu ērā.

Vēdu apkopojums sastāv no 4 nozīmīgākajiem krājumiem: Rigvēdām (himnām, kas veltītas dievībām), Sāmavēdām (melodiju krājuma), Jadžūrvēdām (rituālajiem tekstiem, upurēšanai veltīti sacerējumi) un Atharvavēdām (buramo vārdu krājuma).

 

Hinduisti uzskata, ka Vēdas nav radījis cilvēks, tās ir dievišķā atklāsme, Vēdas ir mūžīgas. Vēdas sarakstītas sanskritā - vienā no senākajām indoeiropiešu valodām. Šobrīd sanskrits ir mirusi valoda, Indijā to lieto filozofiskos sacerējumos, reliģiskā praksē.

 

  

Rigvēdas ir vissenākās un vissvarīgākās no vēdām, tapušas aptuveni 9. gadsimtā pirms mūsu ēras. Tas ir himnu krājums, kas veltīts dieviem. Rigvēdas sastāv no 1028 himnām - 1017 galvenajām himnām un 11 papildu himnām. Himnas sadalītas nodaļās - mandalās.

 

 

Šie teksti iepazīstina ar lielo dievu panteonu, viņu paveiktajiem darbiem. Hinduistu dievības saistītas ar dažādām dabas parādībām, piemēram, saules dievs Sūrja, debesu dievs Djauss, uguns dievs Agni u.c. Pie šiem dieviem cilvēki vērsās, kad radās nepieciešamība izlūgties konkrētā dieva atbalstu, šiem dieviem nesa upurdāvanas, upurēšanas rituāliem piešķīra lielu nozīmi.

 

 

Rigvēdas sniedz priekšstatu par seno indiešu uzskatiem par pasaules un cilvēka radīšanu. Daudzie dievi, kuri piedalās pasaules veidošanā, paši tikuši izveidoti. Vēdās atspoguļota arī cilvēka rašanās no tūkstoškājainā, tūkstošgalvainā un tūkstošacainā pirmcilvēka Purušas. Šis pirmcilvēks tika upurēts dieviem, no viņa ķermeņa daļām radās dažādas sociālās grupas: no mutes radās brahmaņi un priesteri, no rokām - karotāji, no gurniem - zemkopji, no kājām - zemākās kārtas pārstāvji (šūdras).

 

  

Uzskata, ka šīs Vēdas tapušas laika posmā no 1300. gada pirms mūsu ēras līdz 1000. gadam pirms mūsu ēras.

Šo vēdu krājumu veido himnas un dzeja, kas aizgūti no Rigvēdas. Šie sacerējumi paredzēti reliģiskām ceremonijām. Tos izdzied noteiktās melodijās.

 

 

  

Jadžūrvēdās apkopotas mantras - svētie teksti, kuri domāti upurēšanas rituāliem. Šajā vēdās skaidrots, kā pareizi jāizpilda dažādi rituāli, upurēšana, kā arī sniegts mantru filozofiskais skaidrojums.

 

 

  

Šīs vēdas veido dažādi buramvārdi. No šīm vēdām var spriest par tā laika cilvēka ikdienas dzīvi, sabiedriskās un personiskās dzīves elementiem (kāzām, dzemdībām, bērēm, mājas celšanu u.c.), viņa bailēm, slimībām.

 

 

  

Brahmanas ir priesteru sniegtie Vēdu komentāri, vēdisko rituālu skaidrojumi. Šie teksti rakstīti sanskritā. Brahmanas ir pamatā indiešu filozofijai, zinātnei, kā arī likumdošanai.

 

  

Vārds aranjaka tiešā tulkojumā nozīmē no meža. Šie teksti rakstīti sanskritā.

 

Aranjakās aprakstīti dažādi sarežģīti un bīstami rituāli. Tas ir iemesls, kādēļ šīs rituālās prakses studēja nomaļās vietās - biezos mežos, kur cilvēki parasti neuzturējās.

 

Aranjakas skaidro dažādus sarežģītus upurēšanas rituālus, to veikšanas secību un nosacījumus, kas jāievēro šo rituālu veikšanā. Šie teksti tika nodoti no skolotāja skolniekam.

 

  

Vārds upanišadas nozīmē mācība, kuru skolnieks saņem no skolotāja, sēžot pie skolotāja kājām. Upanišadas sniedz priekšstatu par karmu, sansāru, mokšu. Šie sacerējumi ir senākā filozofiskā literatūra pasaulē.

 

Vecākās upanišadas radušās 9.-7. gs. pirms mūsu ēras. Līdz mūsdienām saglabājušās vairāk nekā 100 upanišadas, no kurām svarīgākās ir aptuveni 10. Šos darbus pieņemts uzskatīt par Vēdu komentāriem, taču šeit rodami filozofiski meklējumi, nevis seno himnu skaidrojumi. Šajā gadījumā zināšanas tiek nodotas no skolotāja skolēnam, kas norāda uz upanišadu personisko raksturu.

 

Upanišadu sacerētāji - gudrie - dzīvoja meža biezokņos, nošķirti no citiem cilvēkiem. Šie cilvēki kopā ar saviem skolniekiem veidoja kopienas, kurās uzņēma viesus. Šeit, kopā ar viesiem, tika spriests par esības dziļākajiem jautājumiem.

 

Upanišadās parādās uzskats, ka pasauli nerada dievi, bet gan Viens pamatcēlonis. Šis Viens ir Brahmans. Viss pārējais ir tikai ilūzija, maldi (maija). Cilvēka dziļākā būtība, gars jeb Ātmans ir vienlīdzīgs ar Brahmanu.

Upanišadas izvirza tādus jautājumus kā "Kas paliek nemainīgs šajā pasaulē, kurā viss mainās?", "Kas ir cilvēks?", "Kas cilvēkā ir nemainīgs un pastāvīgs?".

 

Gudrie uzskata, ka pasaule nav gluži tāda, kāda tā šķiet pirmajā brīdī. Maņu orgānu sniegtajai informācijai nevar uzticēties, tādēļ cilvēks bieži kļūdās. Ja cilvēks vēlas uzzināt par pasauli un lietu būtību, tad viņam jāpievērš uzmanība savai apziņai. Cilvēka atbrīvošanās no ciešanām, patiesības sasniegšana atkarīga no paša cilvēka pūlēm, no pareiziem uzskatiem par lietu būtību.

 

  

Pie šrutiem pieskaita arī eposa "Mahabhārata" vienu nodaļu - Bhagavatgītu ("Tā Kunga dziesmu"), kurā Krišna valdniekam Ardžunam skaidro pasaules kārtību. Bhagavatgīta ir viena no populārākajām indiešu svētajām grāmatām.

 

 

Bhagavatgītā stāstīts, ka sabiedrība var pastāvēt tikai tad, ja katrs tās dalībnieks veic savu pienākumu (dharmu), par kuru viņš ir atbildīgs. Pēc tā, kā cilvēks veicis savu pienākumu, viņš saņem atalgojumu vai sodu. Cilvēkam šajā pasaulē ir jādarbojas, bezdarbība nav iespējama. Būtiskais jautājums - ar kādu attieksmi cilvēks veic savus darbus. Sekas cilvēka darbībai nosaka karmas likums. Ja cilvēks darbojas tādēļ, ka veic savus pienākumus, rīkojas nesavtīgi, tad darbības sekas viņu neskars. Taču, ja cilvēks darbojas ar domu kas man par to būs?, veic darbu savtīgu interešu vadīts, tad cilvēks piedzīvo savas rīcības sekas.

 

Bhagavatgīta ietver arī mācību par trīs jogām (dzīves ceļiem): zināšanu ceļu, darbības ceļu un mīlestības (pret dievību) ceļu. Šie trīs ceļi ved cilvēku pie atbrīvošanās.

Smriti netiek uzskatīti par tik svētiem tekstiem, kā šruti. Uz smritiem attiecina eposus "Mahābhārata" un "Rāmajāna", nostāstus par dieviem jeb purānas, Manu likumus un dažādus maģiskos tekstus.

 

  

"Mahābhārata" ir teiksma par Bharatas pēcteču kauju, sacerēta aptuveni 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.

 

Teiksmas sižets vēstī par divu radniecīgo dzimtu - Pandavu un Kauravu - cīņu par varu. Sižets aizņem aptuveni 1/4 daļu visas teiksmas. Atlikušo daļu veido dažādas epizodes, kas vēstī par indiešu mitoloģiju, fizolofiskiem un reliģiskiem uzskatiem. "Mahābhāratas" saturu veido varoņdziesmas, askētiskā dzeja, brahmaņu leģendas, folkloras teikas, filozofiskie traktāti, didaktiskās pamācības.

 

  

Seno indiešu eposs, rakstīts sanskritā. Uzskata, ka eposs tapis laika posmā no 300. gada pirms mūsu ēras līdz 1. gadu simtenim pirms mūsu ēras. "Rāmajānu" veido 7 grāmatas.

 

Eposā vēstīts par dievišķo varoni Rāmu un viņa gaitām, cenšoties atbrīvot savu sievu Sītu no dēmonu valdnieka Rāvanas.

 

 

  

Šie teksti rakstīti sanskritā. Zinātnieki uzskata, ka mahapurānas tapušas laikā posmā no 3. gs. līdz 12. gs.

 

Purānas veido 18 apjomīgi teksti, kurus dēvē par mahapurānām, kurus papildina 18 mazāki teksti, dēvēti par upapurānām.

 

 

Purānās aprakstīta pasaules vēsture sākot ar tās radīšanu un beidzot ar bojāeju, valdnieku, varoņu un dievību ciltskoki, tās sniedz priekšstatu par hinduistu filozofiju un kosmoloģiju.

 

  

Šie likumi ir indiešu dzīves ētiskais pamats. Likumu tapšanas laika periodu saista ar 2. gadu simteni pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 2. gadsimtam.

 

Manu - pirmais valdnieks, kurš valdīja uz Zemes, vienīgais cilvēks, kuru Višnu izglāba no Lielajiem plūdiem. Manu bija apveltīts ar godaprātu un gudrību.

 

 

Manu likumi norāda, kā pareizi jādzīvo un kāds sods cilvēkam draud, ja šos likumus neievēros. Zināmā mērā šo likumu nozīmīgumu hinduista dzīvē var salīdzināt ar 10 baušļu nozīmi kristieša dzīvē.