1. Islāms. Vēsture

Islāms ir otra no izplatītākajām reliģijām pasaulē. Šai reliģijai ir aptuveni 1.8 miljardi piekritēju visā pasaulē. Arī islāmu uzskata par vienu no Ābramiskajām reliģijām. Tā ir jaunākā reliģija no trim Ābramiskajām reliģijām. Šajā reliģijā politika, sadzīves normas un reliģiskie uzskati ir cieši viens ar otru saistīti. Islāma sekotājus sauc par musulmaņiem.

 

Islāmticīgie lielākoties dzīvo Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, daļā Rietumāfrikas, Vidusāzijā un Dienvidaustrumāzijā. Lielas musulmaņu kopienas atrodas arī Ķīnā, Austrumāfrikā un Krievijā. Musulmaņu kopienas ir izveidojušās arī Apvienotajā Karalistē un Francijā (šeit izveidojusies vislielākā musulmaņu kopiena Eiropā).

 

Islāma kultūras pirmsākumi saistās ar Arābijas pussalu, mūsu ēras 6.-7. gadsimtu. Šajā teritorijā dzīvoja klejotāji lopkopji - beduīni, kuri ar kamieļiem pavadīja tirgotāju karavānas, pasargāja tirgotājus no tuksnešu laupītājiem.

 

 

Tirdzniecības ceļu krustpunktos izveidojās lielas pilsētas, piemēram, Meka, kas kļuva par daudzu arābu cilšu vietējā mēroga reliģisko centru. Mekā tika uzbūvēta galvenā svētnīca Kaaba, kurā atradās daudzo dievību figūras un melnais akmens - meteorīts, kuru dievi esot sūtījuši no debesīm.

 

 

Arābijas pussalā mītošo iedzīvotāju struktūru veidoja cilšu sabiedrība, kurā pastāvēja politeiskā reliģija - cilvēki uzskatīja, ka pastāv vairāk nekā 300 dažādu dievu, no kuriem visvarenākais ir Allāhs.

 

Par islāma pamatlicēju uzskata tirgotāju Muhamedu (570-632) no Arābijas pilsētas Mekas. Muhameds cēlies no ietekmīgās Hašimītu dzimtas, kuras pārraudzībā atradās Kaabas templis. Kaabas templis tika uzcelts par godu Mēnes dievam Hubalam. Šajā templī atradās 360 akmeņi, katrs no tiem simbolizēja vienu gada dienu. Šī tempļa stūrī tika iemūrēts melns akmens, kas esot nokritis no debesīm. Kaabas tempļa priesteris bija Muhameda vectēvs Aba Mutalibs.

 

 

Muhameds ātri zaudēja abus vecākus un uzauga pie radiniekiem. Kad Muhameds pieauga, viņs kļuva par bagātas tirgotāja atraitnes saimniecības vadītāju. Pēc laika Muhameds atraitni apprecēja, tādējādi kļūdams turīgs.

 

Mekas iedzīvotāji reizi gadā, Ramadāna mēnesī, devās uz netāli esošo Hiras kalnu, kur vientulībā apcerēja dzīvi. Kad Muhameds bija sasniedzis 40 gadu vecumu, šī rituāla laikā viņu uzrunāja Džibrīls (erceņģelis Gabriēls), dieva vēstnesis (Jaunajā Derībā minēts, ka Gabriēls Jaunavai Marijai pavēstījis par Jēzus piedzimšanu). Tas notika Hiras alā.

 

 

Džibrīls uzsēdināja Muhamedu spārnota zirga ar cilvēka seju mugurā un abi devās ceļojumā (Nakts ceļojumā) pa vietām, kur cilvēks tika slēdzis Derību ar Dievu. Viņi apmeklēja Sīnāja kalnu, kur derību ar Dievu slēdza Mozus (šeit Dievs Mozum deva likumus, pēc kuriem cilvēkiem jādzīvo), Bētlemi, kur dzima Jēzus Kristus. Pēc tam viņi Jeruzalemē nolaidās uz Tempļa kalna. Šeit īpašas kāpnes veda uz debesīm, Muhameds pa šīm kāpnēm uzkāpa Dieva valstībā (Muhameda Debesbraukšana). Šeit viņš satika vienīgo īsto dievu - Allāhu. Dieva seju Muhameds neredzēja, jo tā bija aizsegta.

 

Muhameds piedzīvoja reliģisko atklāsmi. Tās vēstījums - Allāhs ir vienīgais dievs, Muhamedam jākļūst par viņa pravieti, jo Allāhs tā ir vēlējies.

 

Pēc atgriešanās no šī ceļojuma, Muhameds kļuva par jaunās mācības - Allāha mācības - sludinātāju. Šai reliģijai iesākumā aktīvi pretojās politeisko uzskatu pārstāvji. Muhameda sekotāji tika vajāti.

 

Dieva vēstnesis Džibrīls Muhamedam turpināja vēstīt Allāha gribu - turpmākos 23 gadus Muhameds piedzīvoja atklāsmes. Šīs atklāsmes viņš saņēma teksta - vārsmu (dzejoļu bez atskaņām) - formā, tas varēja būt ļoti garš vai arī tikai dažu rindiņu garš. Brīžos, kad Muhameds sazinājās ar Džibrīlu, viņš iekrita transā.

 

622. gadā Muhameds pārcēlās uz Jatribas pilsētu (Muhameds to pārdēvēja par Medīnu - pravieša pilsētu), uz kurieni viņu aicināja šīs pilsētas iedzīvotāji. Viņi apsolīja atbalstīt Muhamedu. Ļaudis vēlējās, lai Muhameds palīdzētu samierināt Jatribā mītošās ciltis. Muhameds panāca cilšu izlīgšanu, kā arī vienošanos, ka ciltis viena otru nepieciešamības gadījumā aizstāvēs. Visas ciltis bija vienlīdzīgas, katrai tika ļauts praktizēt savu reliģiju.

Jatribā Muhameds attīstīja jaunos reliģiskos uzskatus, šeit jaunā mācība kļuva par nozīmīgu reliģiju. Musulmaņi skaita gadus, sākot ar 622. gada 16. jūliju - dienu, kad Muhameds pārcēlās uz Jatribu.

 

Kādā atklāsmē, kuru Muhameds piedzīvoja Jatribā (Medīnā), tika pausts, ka Mekai jākļūst par islāma svēto pilsētu un musulmaņu svētceļnieku mērķi. Muhameds pakļāva sev Meku. 630. gadā viņš triumfāli atgriezās šajā pilsētā. Kaaba, no kuras tika iznesti mēness dieva Hubala akmeņi, kļuva par galveno musulmaņu svētnīcu. Jatribā Muhameds pavadīja sava mūža nogali, šeit viņš tika apglabāts.

 

Muhamedam nebija tieša vīriešu dzimuma pēcteča, kas varētu pārņemt varu. Tika izlemts ievēlēt viņa pēcteci jeb kalifu (visu musulmaņu kopienas vadītāju). Par pirmo kalifu kļuva Abu Bakrs (Muhameda sievas tēvs, 632-634), pēc viņa nāves par kalifu kļuva Umars Ibn el Hatābs (Muhameda padomdevējs, 634-644), tad Osmāns Ibn Afāns (644-656) un Alī Ibn Abu Tālibs (Muhameda znots, 656-661). Šos četrus valdniekus dēvē par Taisni vadītajiem kalifiem.

 

Pēc Muhameda nāves islāma piekritēju vidū izcēlās domstarpības - kurš kļūs par sludinātāja pēcteci. Nesaskaņu rezultātā izveidojās divas ticīgo grupas - šiīti un sunnīti. Sunnīti atzīst Abu Bakru kā pirmo kalifu pēc Muhameda. Savukārt šiīti atbalstīja ceturtā kalifa Alī Ibn Abu Tāliba un viņa pēcnācēju varu.

 

 

Islāma piekritēju vidū izveidojās arī sūfistu kustība. Viņi uzskata, ka ar Allāhu var sazināties jebkurš ticīgais, viņam tikai jākļūst par vientuļu lūdzēju. Sūfisms paredz cilvēka garīgo pārveidi, mācības mērķis - no nepilnvērtīga cilvēka izveidot pilnvērtīgu cilvēku. Aktīvākie sūfisti ir derviši - klejojošie gudrie, ārsti, kuri veido īpašas organizācijas, kas atgādina mūku ordeņus.