5. Islāms. Garīdzniecība

Katrs musulmanis pieder pie kādas ticīgo kopienas - ummas. Pirmsākumos par ummu dēvēja Medīnas kopienu, kuru izveidoja Muhameds pēc pārcelšanās no Mekas uz Medīnu. Kopienas pārstāvji pilnībā pakļāvās Allāha gribai, tādējādi atrodoties pilnīgā Dieva aizgādībā. Par šīs ummas aizgādni kļuva Muhameds, jo viņš cilvēkiem nodeva Allāha gribu.

 

17. gadsimta laikā par musulmaņu ticīgo kopienu ummu uzskatīja šo cilvēku dzīves vietu un kalifātu (islāma valstu pārvalde, kura apvieno visus musulmaņus; kalifāta vadītājs - kalifs, Muhameda politiskās varas mantinieks). Musulmanis, kurš dzīvoja ārpus kalifāta robežām, arī pieder šai ummai. Līdz 19. gadsimta beigām visi musulmaņi tika uzskatīti par vienas ummas pārstāvjiem. Mūsdienās par ummu dēvē arī neatkarīgu reliģisku kopienu. 

 

 

Reliģiskās kopienas vadība atrodas emīra pārziņā (tulkojumā no arābu valodas vārds emīrs nozīmē komandieris). Mazākas kopienu grupas pārrauga šeihs (tulkojumā no arābu valodas vārds šeihs nozīmē vecākais).

Katrai musulmaņu kopienai ir sava gudro grupa - ulemi. Šie cilvēki ir apmeklējuši ticības skolas (augstākās garīgās skolas) - medreses. Medreses tiek būvētas kā atsevišķas ēkas, taču reizēm medreses tiek iekārtotas mošejas sānu ailē. 

 

  

  

 

Ulemus uzskata par musulmaņu garīdzniecību. Ulemu grupu veido tādi garīdzniecības pārstāvji kā mullas, imami, kadi, ajatollas u.c.

Šī cilvēka pārziņā ir lūgšanu ceremoniju rīkošana. Mulla ir vietēja mēroga islāma kopienas līderis vai mošejas pārvaldnieks. Par mullu var kļūt cilvēks, kurš izglītojies islāma teoloģijas un reliģiskās likumdošanas jautājumos. Mulla studē islāma tradīcijas, islāma likumdošanu. Bieži vien mullas mācās Korāna vārsmas no galvas. Mullām šīs īpašās izglītības līmenis ir atšķirīgs.

 

 

Mullas vada lūgšanas mošejās, veic dažādus reliģiskos rituālus. Bieži vien mullas strādā par pasniedzējiem medresēs.

Tulkojumā no arābu valodas imams nozīmē tas, kurš atrodas priekšā, tas, kurš vada lūgšanas. Šis cilvēks atbild par lūgšanu ceremoniju norisi, veic rituālus. Imama pārziņā ir arī mošejas darbība, viņš rūpējas par kārtību dievnamā, ir savas kopienas līderis, nodrošina kopienas dalībnieku reliģisko vadību.

 

 

Imamu - lūgšanu vadītāju kopienas dalībnieki izvēlas kopīgās lūgšanas laikā. Par imamu var kļūt jebkurš musulmaņu kopienas dalībnieks, kurš labi pārzina Korānu, šo izvēli neietekmē sociālais statuss. Tomēr cilvēkam jābūt autoritātei ummas dalībnieku vidū. Par imamu var kļūt tikai vīriešu kārtas pārstāvis. Tomēr dažās kopienās tiek atļauts sievietei - imamam vadīt ne tikai sieviešu lūgšanas, bet arī jauktās lūgšanas.

 

 

Sunnītu islāmā par imamu dēvē ievērojamu teologu. Šo titulu izmantoja arī kalifi. Sunnīti uzskata, ka imama garīgā un laicīgā vara jānodod tālāk labākajam ummas dalībniekam.

 

Šiītu islāmā uzskata, ka imams ir Allāha un cilvēka starpnieks. Viņuprāt, imama garīgā un laicīgā vara var tikt pārmantota no paaudzes paaudzē. Par pirmo šiītu imamu tika pasludināts ceturtais kalifs Alī Ibn Abu Tālibs, pēc kura varu pārmantoja viņa dēli Hasans un Huseins. Šiīti uzskata, ka imama tituls tiek nodots no paaudzes paaudzē pēc Dieva gribas. 12 šiītu imami tiek godāti kā svētie.

Garīgais tiesnesis, izšķir strīdus, dod padomus. Dažās valstīs kadi amatā ieceļ valdnieks, citās to ievēl kopienas vecākie vai mullas. Savus lēmumus kadi balsta uz šariatā noteiktajām normām.

 

Ajatolla ir garīgais līderis, gudrākais islāma tradīciju pārzinātājs. Ajatolla drīkst pastāvīgi pieņemt lēmumus, kas attiecas uz islāma tiesību normām. Ajatolla ir cilvēks ar ļoti labu reputāciju, viņam piemīt izcilas īpašības. Šis cilvēks ir eksperts islāma ticības jautājumos, jurisprudencē, ētikā un filozofijā. Šie cilvēki bieži vien ir pasniedzēji reliģiskajās skolās. Lielākā daļa ajatollu dzīvo Irānā, Irākā un Libānā.

 

Tikai daži no ajatollām kļūst par Lielo ajatollu. Viens no pirmajiem ajatollām, kurš kļuva par Lielo ajatollu, ir Saīds Huseins Boružerdi (1875-1961). 2010. gadā bija zināmi 64 Lielie ajatollas.

 

 

Vienota garīgā līdera musulmaņiem nav. Pastāv uzskats, ka katras zemes musulmaņu kopienas augstākais vadītājs ir valsts valdnieks. Sekojot tradīcijai, musulmaņu impēriju valdnieki piešķīra sev titulu - kalifs. Šī tradīcija tika ievērota līdz 1924. gadam, kad oficiāli tika likvidēts Osmaņu impērijas sultānu izveidotais kalifāts.