1. Kristietība. Jēzus Kristus

Kristietība ir pasaulē visizplatītākā reliģija, kuru uzskata par vienu no ābramiskajām reliģijām. Par kristiešiem sevi uzskata aptuveni 2 miljardi cilvēku. Šīs reliģijas izveides sākums saistīts ar mūsu ēras 1. gadsimta vidu.

 

Par kristietības pamatlicēju uzskata Jēzu Kristu, ebreju izcelsmes sludinātāju. Apustuļi Matejs un Lūka pētīja Jēzus ģimenes koku. Matejs uzskatīja, ka Jēzu saista radnieciskās saites ar Ābramu, savukārt Lūka atklāja, ka Jēzus ir Ādama pēctecis, tieši saistīts ar Dievu, Ādama radītāju.

 

Vārds Jēzus (ebreju valodā ישוע - Jošua) nozīmēja Jahve (Dievs tas Kungs) ir pestīšana vai Jahve (Dievs) ir glābējs. Šī ebreju vārda Jošua grieķu valodas forma ir Ἰησοῦς - Jesus. Ebreju paražas noteica, ka cilvēkus atšķīra vienu no otra pēc izcelsmes vai dzīvesvietas. Evanģēlijos (vēstījumos par Jēzus Kristus dzīvi) runā par Jēzu no Nācaretes, kur Jēzus dzīvoja. Apzīmējums Kristus ir tituls, kas nozīmē mesija - glābējs, pestītājs, Dieva izredzētais glābšanas uzdevuma veikšanai. Vārdu salikums Jēzus Kristus norāda, ka runa ir par Jēzu kā Pestītāju.

 

 

Bībeles pētnieki un vēsturnieki aprēķinājuši, ka Jēzus varētu būt dzimis 4. vai 6. gadā pirms mūsu ēras. Tā kā pašreizējā laika skaitīšana ieviesta vairākus gadsimtus vēlāk, iespējamas nelielas neprecizitātes. Ar Jēzus piedzimšanu sākusies "mūsu ēra", kas norāda uz jauna laikmeta sākumu cilvēka attiecībās ar Dievu.

 

Jēzus dzimis Romas impērijas Palestīnas provincē, Bētlemes pilsētā. Viņa māte ir jaunava Marija, galdnieka Jāzepa sieva. Par Jēzus tēvu uzskata Svēto Garu, kuru sūtīja Dievs. Marijas bezvainīgā ieņemšana tika uzskatīta par Dieva brīnumu. Jāzeps, uzzinot, ka viņa saderinātā ir grūta, sāka pārdomāt par precībām, taču tad viņš redzēja zīmīgu sapni, kurā pie viņa ieradās Dieva sūtīts eņģelis un sacīja, ka Jāzepam nav jāšaubās par savas saderinātās nevainību, jo gaidāmā mazuļa tēvs ir Svētais Gars, kuru sūtījis pats Dievs.

 

 

Bētleme tika pieminēta Vecās Derības pravietojumos par gaidāmo Mesiju. Uz Bētlemi, nelielu pilsētiņu, Jāzeps un Marija devās tautas skaitīšanas laikā. Jāzepa dzimta nākusi no Bētlemes, tādēļ tautas skaitīšanas laikā Jāzepam vajadzēja ierasties šajā pilsētā. Uzsākot ceļojumu uz Bētlemi, Marija vēl gaidīja Jēzus ienākšanu šajā pasaulē.

 

Tā kā Bētlemē neizdevās noīrēt nevienu brīvu istabu, kur apmesties, jo tautas skaitīšanas laikā Bētlemē bija ieradušies ļoti daudz cilvēku no citām pilsētām, Jāzeps un Marija nolēma pārnakšņot lopu kūtī. Šeit arī piedzima mazais Jēzus. Viņa piedzimšana saistās ar jaunas zvaigznes iemirdzēšanos debesīs. Vēsts par jaundzimušo Jēzu strauji izplatījās. Eņģelis parādījās ganiem un pavēstīja, ka Jēzus ir dzimis.

 

 

Jaundzimušo bērnu nāca sveikt nabadzīgie gani un bagātie austrumu gudrie, kas parāda divas pieejas šai ticībai: vienkāršība, ticība no sirds (gani) un dziļdomīga, ar prātu saskaņota pārliecība (austrumu gudrie).

 

 

Pēc Jēzus piedzimšanas pa visu apkaimi izplatījās labā vēsts par jūdu ķēniņa ierašanos šajā pasaulē. Šīs ziņas sasniedza arī Romas vietvaldi Hērodu. Hērods bija viens no bagātākajiem Tuvo Austrumu mazajiem valdniekiem, kurš bija aizdomu pilns, nežēlīgs valdnieks ar vajāšanas māniju (bailēs no sazvērestības, viņš pavēlēja nogalināt gandrīz visus savus tuviniekus, tajā skaitā arī savu sievu un vairākus dēlus). Hērods, bailēs no sāncensības, pavēlēja nogalināt zēnus, no jaundzimušajiem līdz divu gadu vecumu sasniegušajiem, kuri dzīvoja Bētlemē un tuvākajā apkaimē. Jāzeps atkal redzēja sapni, kurā Dieva eņģelis sacīja, ka viņam ar ģimeni jābēg uz Ēģipti, lai patvertos no nelaimes. Jāzepam un Marijai ar Jēzu izdevās aizbēgt uz Ēģipti, kur dzīvoja liela ebreju kopiena, un izglābties no skarbā likteņa.

 

 

Pēc Hēroda nāves Jāzeps un Marija kopā ar mazo Jēzu varēja atgriezties mājās. Par to, ka mājās atgriezties ir droši, Jāzepam pavēstīja Dieva eņģelis, kurš trešo reizi parādījās viņam sapnī.

 

Četrdesmitajā dienā pēc Jēzus dzimšanas Jāzeps ar Mariju un Jēzu devās uz Jeruzalemes templi, lai izpildītu pirmdzimtā izpirkšanas rituālu. Pēc tam Jāzeps, Marija un Jēzus atgriezās Nācaretē.

 

Jēzus ģimene bija saistīta ar Nācareti, kas atradās Galilejā. Nācaretē pagāja lielākā Jēzus dzīves daļa. Viņa ģimene dzīvoja mazpilsētā, ģimenes locekļi bija amatnieki. Jāzeps bija galdnieks, tādēļ arī Jēzus apguva šo amatu.

 

Par Jēzus bērnību un jaunību nav daudz informācijas. Vairāk zināms par laika posmu, kad Jēzus tika sasniedzis 30 gadu vecumu. Jēzu ar ūdeni kristīja (svētīja) klejojošais ticības skolotājs Jānis Kristītājs.

 

Jānis, kuru dēvēja par Kristītāju, savu darbību uzsāka mūsu ēras 27. gadā Jordānas upes krastā. Viņš aicināja tautu atgriezties no grēkiem, pravietoja par tuvojošos Dieva valstību. No Jeruzalemes ieradās priesteru sūtīti vēstneši ar jautājumu - vai viņš ir gaidītais Mesija, uz ko Jānis atbildējis, ka viņš nav Mesija, bet ir priekšvēstnesis Pestītājam. Jānis kristīja cilvēkus, iegremdējot tos Jordānas upes ūdenī. Pie viņa devās daudzi ebreji, lai nožēlotu savus grēkus, kristītos un gatavotos gaidāmajiem notikumiem - sabiedrībā virmoja ilgas pēc atpestīšanas no ciešanām, atbrīvošanās no romiešu jūga, valsts neatkarības atjaunošanas. Taču Jāņa aicinājums attiecās uz cilvēku morāli, viņš mācīja tautu ievērot tikumisku dzīvesveidu, būt taisnīgiem pret līdzcilvēkiem, svētbijīgiem pret Mūžīgo.  

 

 

Jēzus līdz ar citiem tautiešiem arī devās pie Jāņa saņemt kristību. Kad Jēzus tika nokristīts un nāca ārā no ūdens, pār viņu nolaidās Svētais Gars balta baloža izskatā, no debesīm Jēzus dzirdēja balsi, kas pasludināja viņu par Dieva dēlu. 

 

 

Pēc kristīšanas Svētais Gars aizveda Jēzu uz tuksnesi, kur viņš 40 dienas un naktis pavadīja gavējot, lai sagatavotos savai misijai. Jēzus tuksnesī tika kārdināts. Ļaunais gars (sātans) viņam piedāvāja trīs veidus, kā pakļaut sev pasauli. Viņš aicināja pārvērst akmeņus par maizi, jo tad tauta Jēzum sekos. Šāda rīcība nozīmētu, ka Jēzus uzpērk savus sekotājus. Jēzus šo piedāvājumu noraidīja, sakot, ka cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien, bet gan no Dieva vārda.

 

 

Tad ļaunais gars mudināja izdarīt neredzētu brīnumu, parādīt savu dievišķo varu, lai piespiestu cilvēkus noticēt Mesijam - mesties zemē no Jeruzalemes tempļa un palikt dzīvam. Arī šo piedāvājumu Jēzus noraidīja, jo cilvēka ticības izvēlei jābūt brīvai. Tad sātans kārdināja Jēzu ar varu, rādot viņam visas pasaules valstis un solot to visu dot Jēzum, ja viņš pielūgs sātanu. Jēzus viņu atraida, sakot, ka cilvēkam jāpielūdz vien Dievs un tikai tam jākalpo.

 

 

Pēc atgriešanās Galilejā Jēzus sāka sludināt jaunu mācību. Viņu pavadīja daži Jāņa Kristītāja mācekļi. Atšķirībā no Jāņa Kristītāja, kurš gaidīja, kad klausītāji ieradīsies pie viņa, Jēzus pats devās pie cilvēkiem. Viņš kopā ar mācekļiem pārstaigāja visu Jūdeju, apceļoja pilsētas un miestus, runāja ar cilvēkiem, sludināja sinagogās. Jēzus mācīja cilvēkiem atbrīvoties no mantkārības, izlaidīga dzīves veida, atriebības kāres, sludināja visu cilvēku brālību un vienlīdzību Dieva Tēva priekšā, sava tuvākā mīlestību. Jēzus pareģoja pasaules galu, mirušo augšāmcelšanos, mudināja cilvēkus atbrīvoties no grēka. Jēzus spēja darīt brīnumus, piemēram, dziedēt slimos, atdzīvināt mirušos, pabarot cilvēku pūli ar dažām zivīm un maizes klaipiem.

 

Starp viņa sekotājiem bija zvejnieki, amatnieki, zemnieki un muitnieki. Jēzum bija 12 uzticamākie sekotāji jeb apustuļi. Apustulis no grieķu valodas vārda ἀπόστολος (apostolos) nozīmē sūtnis, Bībelē tas nozīmē Dieva vēstnesis. Vecākais no apustuļiem bija Simons (Sīmanis), kuru iesauca par Kēfu (akmeni) jeb Pēteri (klinti). Lai sekotu Jēzum, muitnieks Levijs, kuru dēvēja par Mateju, pamet savu nodarbošanos un pirmais sāka pierakstīt Jēzus izteicienus. Jaunākais un dedzīgākais no apustuļiem bija zvejnieks Jānis (Jāni un viņa brāli Jēkabu straujā rakstura dēļ dēvēja par Negaisa dēliem). Viņš Jēzū saskatīja vareno Dieva valstības iedibinātāju, kurš bargi vērsīsies pret ļaundariem. Pārējie apustuļi - Andrejs, Filips, Bartolomejs, Toms, Jēkabs (Alfeja dēls), Tadejs, Sīmanis Kānaānietis un Jūda Iskariots.

 

 

Jēzus vadītajai kustībai bija sava kase un līdzekļi, kurus veidoja ziedojumi. Kase atradās Jūdas pārziņā. Par šiem līdzekļiem iegādājās pārtiku, palīdzēja trūcīgajiem un slimajiem.

 

Jēzus attieksmē pret cilvēkiem bija laipns, iejūtīgs, nopietns, ieinteresēts ikviena cilvēka problēmās. Jēzus dalījās ar cilvēkiem viņu priekos un bēdās. Viņa runa bija droša, pārliecināta un vienlaikus mierīga. Lai viņu saprastu ikviens klausītājs, Jēzus bieži runāja līdzībās, lietojot salīdzinājumus, kas ņemti no vienkāršo cilvēku ikdienas, dabas norisēm un sabiedrības paradumiem. Viņa valoda ir gan tēlaina, gan tieša, tā uzrunā ikvienu, skarot ne tikai prātu, bet arī sirdi. Viņa stāstos atklājas augsts morālais ideāls, aktīvas labdarības, līdzcietības un piedošanas ētika. Jēzus vienmēr rīkojās atbilstoši situācijai. Viņš bija pieejams ikvienam cilvēkam, arī tādiem, kurus sabiedrība atstūma. 

 

 

Jēzus mācība aicināja cilvēkus mainīt savu nostāju pret Dievu, mīlēt savu tuvāko, gatavoties Debesu valstībai, kam nav nekāda sakara ar politisku vai nacionālu veidojumu (Izraēlas valsti). Šī valstība ir garīgi apjaušama, tās pilnīga īstenošanās sagaidāma Pastardienā. Taču tā sākas jau šeit un tagad, uz Zemes, tā sākas ar cilvēka atgriešanos no grēkiem, uzticēšanos Dieva vadībai, kas īstenojas caur Jēzu Kristu. Tā atrodas cilvēku ticībā un savstarpējās attiecībās. Šis aspekts daudzos ebrejos izraisīja neizpratni, jo viņi sekoja Jēzum kā politiskam vadonim, kas cīnās par viņu neatkarību. Daudzi no sekotājiem, pat tuvākajiem, novērsās no Jēzus, kad saprata, ka nebūs nekādas sacelšanās vai kādas citas iejaukšanās tautas liktenī, kas sniegtu neatkarību.

 

Jēzus ar saviem uzskatiem izpelnījās arī garīdzniecības neapmierinātību, jo viņiem nepatika Jēzus brīvā attieksme pret tradīcijām. Viņam Templis bija galvenokārt lūgšanu vieta, lai arī Jēzus nenoliedza upurēšanu. Viņš uzskatīja, ka jālūdz iekšēji, no sirds, neplātoties ar savu dievbijību. Jēzus kritizē rakstu mācītājus (bauslības pārzinātājus) un farizejus (stingros tradīciju ievērotājus) par ārišķību un liekulību, pārmet, ka cilvēkiem jāievēro tik daudz noteikumu un rituālu, ka tiem tiek traucēta patiesa, sirsnīga ticība. Rakstu mācītāji  un farizeji  uzskatīja Jēzu par jūdu reliģijas postītāju.

 

Pieaugot pretestībai, Jēzus devās sludināt uz citiem Palestīnas apgabaliem, piemēram, Samariju. Viņš sūtīja savus mācekļus sludināt uz citiem tuvākajiem ciematiem, pievērsās citu tautību pārstāvjiem. Jēzus kļuva pazīstams arī ar slimo dziedināšanu. Evanģēlijos minēta redzes atdošana aklajiem, smagu slimību (arī spitālības un garīgo slimību) ārstēšanu. Tautā izplatījās Jēzus brīnumdarītāja slava. Cilvēki nesa slimos pie Jēzus, kas vēl vairāk sadusmoja viņa pretiniekus.

 

Neraugoties uz pieaugošo konfliktu, Jēzus devās uz Jeruzalemi, lai svinētu ebreju Lieldienu svētkus. Kad Jēzus ieradās Jeruzalemē, viņu sagaidīja kā varoni, godināja kā savu glābēju, sen gaidīto Mesiju.

 

 

Notiekošais radīja aizdomas Romas pārvaldē un jūdu vadošajās aprindās (priesteru vidū). Tas sadusmoja farizejus, kuru liekulīgo attieksmi pret Dievu Jēzus vairākkārt kritizējis. Priesteriem šķita nepieņemami, ka ilgi gaidītais Mesija ir kaut kāds galdnieka dēls no tālā Galilejas novada. Farizeji nolēma Jēzu sagūstīt un nodot varas iestādēm sodīšanai par to, ka viņš negodājot romiešu likumus un uzdodoties par Jūdejas valdnieku. Jēzus apsūdzība saistīta ar to, kas viņš ir, nevis ar to, ko viņš dara. Priesteri panāca, ka Jēzus māceklis Jūda par 30 sudraba grašiem nodod Jēzu, ar savu skūpstu norādot romiešiem, kurš no ticīgo pulka ir Jēzus. Jēzu apcietināja un nodeva romiešu gubernatoram Poncijam Pilātam, lai tas spriestu taisnu tiesu, jo ebreju pašpārvaldei nebija tiesību piespriest nāvessodu. Pēc īsas un netaisnīgas tiesāšanas (Jēzus nebija pārkāpis nevienu likumu) Pilāts piesprieda viņam nāves sodu. Spriedums tika izteikts pēc uzstājīga augstāko priesteru ieteikuma un viņu izdarītā spiediena.

 

Uz Lieldienām bija paradums atbrīvot vienu no notiesātajiem. Ebreju pūlim deva iespēju izvēlēties, kuru no notiesātajiem apžēlot - Barabu (aktīvu cīnītāju pret romiešu varu) vai Jēzu. Pūlis izvēlējās Barabu. 

 

 

Pēc šaustīšanas ar pletnēm nepatiesi apvainotais Jēzus tika sists krustā Golgātas kalnā, kas atradās ārpus Jeruzalemes, kopā ar diviem slepkavām. Šāda nāve tika uzskatīta par pazemojošāko un apkaunojošāko soda veidu. To parasti piemēroja kriminālnoziedziniekiem. Soda izpildīšanas laikā pie Jēzus atradās Marija, vairākas sievietes, apustulis Jānis un daži sekotāji. Pārējie bija bailēs izklīduši.

 

Pēc Jēzus nāves Jāzeps no Arimatejas (slepenais piekritējs) apglabāja viņa ķermeni Jeruzalemē klinšu alā (kapā) netālu no Golgātas. Viņam palīdzēja farizejs Nikodēms, kuram šķita saistoša Jēzus jaunā mācība.  Apglabāšanā noskatījās sievietes, taču neviens no apustuļiem nebija klāt. Atļauju apglabāt Jāzeps izlūdzās no Poncija Pilāta. Farizeji lika aizvelt kapam priekšā akmeni un sargiem lika to apsargāt, lai neviens netiktu klāt Jēzus ķermenim un nevarētu to slepus izzagt no kapvietas.

 

Jēzus tiesātāji domāja, ka līdz ar viņa nāvi pārtrūks arī Kristus sekotāju darbība. Taču notika pretējais. Pēc trim dienām Jēzus līķi kapā neatrada. Mateja evanģēlijā stāstīts, ka kapa sargus aizbiedējusi spoža gaisma, kas pēkšņi atspīdējusi. Akmens no kapa ieejas esot izkustējies un atbrīvojis ieeju. Jēzus parādījās vienai no viņa sekotājām - Marijai Magdalēnai, kura bija atnākusi pie viņa kapvietas, lūdzot viņai pasacīt pārējiem sekotājiem, ka viņš aizejot pie sava tēva Dieva.

 

 

Sievietēm, kuras bija atnākušās uz kapvietu, lai izpildītu rituālu (mirušā "iesvaidīšanu" ar smaržīgām zālēm), parādījās vīrieši spīdošās drēbēs, kas runāja par Jēzus augšāmcelšanos. Pēcāk Jēzus vairākas reizes parādījās saviem mācekļiem, kuriem bija grūti noticēt, ka redzētais tiešām ir Jēzus. Jēzus apustuļiem parādījies vairākkārt, tas stiprināja kristiešu pārliecību par sava skolotāja dievišķo izcelsmi, auga Kristus augšāmcelšanās atzinēju skaits. Tā tas turpinājās 40 dienas pēc Lieldienām, pēc tam Kristus atstāja savus sekotājus. Apustuļi un mācekļi bija pieņēmuši Jēzus augšāmcelšanās faktu.

 

Jēzus augšāmcelšanos trešajā dienā pēc krusta nāves kristieši atzīmē kā Lieldienas. Šo svētku galvenā frāze ir "Kristus ir augšāmcēlies!", uz kuru atbild "Patiesi augšāmcēlies!".

 

 

50. dienā pēc Lieldienām Jēzus sekotāji saņem Svēto Garu, kas dod īpašas spējas un zināšanas sludināt jauno mācību. Atmiņai par šo notikumu kristieši svin Vasarsvētkus.

 

Ziņa par Dieva dēlu, kurš dzīvojis cilvēku vidū, izpircis cilvēku grēkus ar savu nāvi, pēc trim dienām augšāmcēlies no kapa un uzrunājis savus sekotājus, bet pēc tam atgriezies pie sava tēva debesu valstībā, lai Pastarajā dienā nāktu uz zemi un sodītu grēciniekus un celtu godā ticīgos, strauji izplatījās. Tā iedvesmoja cilvēkus ticībai par dievišķā taisnīguma uzvaru.