5. Teātris Itālijā 16.-17.gs.

Šis teātris atstāja lielu iespaidu uz teātra attīstību Eiropā kopumā. Šīs teātra trupas bija Eiropā pirmās  profesionālās teātra trupas. Šeit tika likti aktiermākslas pamati, pirmo reizi tika izmantoti režisūras elementi.

 

Delartiskās komēdijas rašanos veicināja karnevāli, kur varēja vērot ākstus, mīmus, dažnedažādas maksas.
 

 
Venēcijas karnevāls

 

Otrs aspekts, kas veicināja šī teātra izveidi, bija itāļu nacionālās dramaturģijas izveide. Jaunās lugas bija piesātinātas ar personāžiem un sižetiskajām līnijām, kas lugu iestudēšanu padarīja sarežģītu. Šo lugu tipu nodēvēja par "gudro komēdiju" (Commedia erudita).
 

16.gs. pirmajā pusē itāļu dramaturgs Andželo Beolko rakstīja luga venēciešu karnevāliem, izmantojot "gudrās komēdijas" principus. Samezglotie sižeti tika papildināti ar dažādiem trikiem un vienkāršo ļaužu humoru.

Laika gaitā Beolko izveidoja nelielu aktieru trupu, kurā izmantoja tipi fissi principu (viens un tas pats personāžs piedalās dažādās lugās). Beolko savas lugas papildināja ar mūziku un dejām.

Beolko trupa gan vēl nebija delartiskās komēdijas trupa, jo izrādēs stingri pieturējās pie scenārija, taču ievirzes šāda tipa teātrim tika radītas.

Pirmās delartiskās komēdijas trupas izveidojās 1555.gadā.

 

 

Maskas tika izgatavotas no ādas, tās aizsedza aktiera seju. Tās bija obligāts atribūts. Pirmsākumos par masku dēvēja to daļu, kas nosedza aktiera seju. Laika gaitā par masku sāka dēvēt visu personāža tērpu. Aktieris parasti tēloja vienu un to pašu masku. Scenāriji mainījās bieži, bet maskas - ļoti reti. Maska kļuva par aktiera tēlu, kuru viņš izvēlējās karjeras sākumā un turpināja spēlēt visu aktiera mūžu, papildinot to ar savu individualitāti un aktiera meistarību. Aktierim nevajadzēja zināt savu lomu, pietika ar to, ka aktieris pārzināja scenāriju un situāciju, kurā viņa personāžs darbojās. Pārējais palika aktiera ziņā, veicot brīvu improvizāciju.

 

 

"Attīstības gaitā izveidojās masku - ziemeļu jeb venēciešu un dienvidu jeb neapolitāņu - grupas. Izrādes bija spilgti teatrālas, dinamiskas, aktieru ansamblis - saliedēts."1

 

Masku skaits delartiskajā komēdijā ir ļoti liels (pāri simts maskām), taču lielākoties tie ir radniecīgi personāži, kas atšķiras tikai ar vārdu vai dekoratīvu elementu apģērbā. Delartiskās komēdijas pamatā ir 8 vīriešu maskas, Kapteiņa maska un personāži, kuri maskas nelieto - kalpones, mīlētāji, augstdzimušās dāmas un viņu kavalieri.

 

Pantalone - venēciešu tirgotājs, skops, vecs vīrs;

Doktors - viltus zinātnieks, tiesību zinātņu doktors, vecs vīrs;

Brigello - pirmais, gudrais kalps;

Arlekīns - otrais, dumjais kalps.

 

Tartalja - tiesnesis, kurš rausta valodu;

Skaramučo - lielīgais kareivis, gļēvulis;

Kovjello - pirmais, gudrais kalps;

Pulčinella - otrais, dumjais kalps.

 

Kapteinis - lielīgais kareivis, gļēvulis;

Lelio (arī Oracio, Flavio, Lucio) - iemīlējies jauneklis.

 

Izabella  - iemīlējusies jauna meitene (izrādēs bieži vien šo personāžu dēvēja tās aktrises vārdā, kura tēloja šo lomu);

Kolumbīne - kalpone.

 

Iestudējumi parasti sākās un beidzās ar visu aktieru parādi, mūziku, dejām, trikiem. Iestudējumu veidoja trīs cēlieni. Starp cēlieniem izpildīja nelielas intermēdijas - komiska rakstura ainiņas. Lugas darbība risinājās 24 stundu ietvaros.

Sižeta shēma bija nemainīga: iemīlējušies jaunieši, kuru laimei traucē piepildīties veci cilvēki, pateicoties veiklo kalpu palīdzībai, pārvar visus šķēršļus ceļā uz laimi.

Iestudējuma scenāriju izvēlējās atbilstoši tām maskām, kas bija trupā - četras pamatmaskas, iemīlējušos jauniešu pāris. Katras labas trupas sastāvā līdzās pamatsastāvam vajadzēja būt vēl divām aktrisēm, dziedātājai un dejotājai.

Scenārijs parasti bija īss lugas satura izklāsts, ar detalizētu personāžu raksturojumu, viņu parādīšanās uz skatuves secību, aktieru darbību, rekvizīta izmantošanu. Scenārijam lielākoties izmantoja jau esošas komēdijas, stāstus un noveles, kuru saturu pārveidoja atbilstoši trupas iespējām.

 

"Delartiskās komēdijas lielākie sasniegumi saistīti ar 16.gadsimta otro pusi un 17.gadsimta pirmajām desmitgadēm, kad tā bija specifiska un aizraujoša. Lejupslīde sākās gadsimta otrajā pusē, kad trupas zaudēja labākos aktierus, kas izklīda pa visu Eiropu. Aktieriem zuda reālās vides izjūta, spēle kļuva abstrakta, darbību aizvietoja uzsvērtas komiskas situācijas, ārišķība."1