2. Elitārā kultūra vēsturiskā skatījumā

Sabiedrībā pieņemts ar vārdu "elite" apzīmēt politiskos līderus, sabiedrībā turīgākos cilvēkus, kaut arī ne vienmēr viņi ir elitārās kultūras baudītāji. Šāds uzskats izveidojies vēsturiski, jo agrākos laikos tikai augstākajam sabiedrības slānim bija pieejamas tādas kultūras vērtības, kuras citi nevarēja baudīt. Piemēram, senajos Austrumos prasme rakstīt un lasīt bija tikai priesteru ziņā, valdnieka labā strādāja labākie amatnieki un mākslinieki, tempļos un valdnieku pilīs uzstājās labākie mūziķi un dejotāji.

 

Piemēram, Senajā Ēģiptē priesteri bija izglītotākais sabiedrības slānis. Viņi, līdzās ar augstmaņiem un ierēdņiem, veidoja intelektuālo eliti. Priesteru pārziņā atradās reliģiskās ceremonijas, viņi rūpējās par to, lai dievi būtu cilvēkam labvēlīgi. Viņi "nodarbojās ar izglītību, ārstniecību, vadīja būvdarbus un attīstīja mākslu. Nereti viņi aktīvi iejaucās politikā."2 Dažkārt, ja pēc faraona nāves nebija mantinieka, tad augstākais priesteris uzņēmās valdnieka pienākumus.

 

 

 

Vēl viens elites pārstāvis Senajā Ēģiptē - rakstvedis. Rakstveži bija labi izglītoti cilvēki. Viņu pārziņā atradās dažādas informācijas pierakstīšana, nodokļu ievākšana, valsts pārvaldes darbu veikšana.

 

Senajā Romā par prestižu uzskatīja situāciju, ja romieša mājās kalpoja vergs - izglītots grieķis. Šis cilvēks nodarbojās ar saimnieka bērnu audzināšanu, izklaidēja saimnieku un viņa viesus ar priekšnesumiem, vadīja saimniecību un kārtoja saimnieka dokumentus.

 

 

Arī labākie komponisti uzstājās vai strādāja pie augstdzimušiem cilvēkiem. Piemēram, izcilais austriešu komponists Francis Jozefs Haidns (1732-1809) strādāja pie ungāru firsta Esterhāzi. Haidns 30 gadus nostrādāja kā Esterhāzi kapelmeistars (diriģents). Haidna pienākumos ietilpa orķestra un dziedātāju vadīšana, skaņdarbu komponēšana (tika komponēti darbi arī pēc firsta pasūtījuma, dažkārt jaunu skaņdarbu vajadzēja uzrakstīt līdz nākamajai dienai). Haidna mūzika sajūsmināja firsta viesus, kas pastāvīgi ciemojās pilī. Komponists kļuva populārs tālu aiz savas dzimtenes robežām. Taču Haidns bez firsta atļaujas nedrīkstēja doties koncertēt ārpus pils robežām, iespiest vai dāvināt savus skaņdarbus. Tajā laikā komponists bija pilnībā atkarīgs no sava darba devēja.

Tā pat, kā komponisti, arī labākie mākslinieki strādāja pie augstdzimušām personām. Spāņu baroka laikmeta gleznotājs Djego Velaskess (1599-1660) strādāja Spānijas karaļa Filipa 4. galmā. Gandrīz 40 gadus Velaskess bija Spānijas karaļa galma mākslinieks. Velaskess gleznoja pārsvarā reprezentatīvus portretus. Daudzos portretos attēlots karalis un viņa ģimenes locekļi, kā arī galminieki un karaļa viesi. Mākslinieks gleznoja arī pasūtījuma darbus, piemēram, Romas pāvesta portretu.

 

 

 

"Viduslaiku Eiropā elitārā kultūra atradās kristīgās baznīcas rokās, jo barbaru karaļi bieži neprata ne lasīt, ne rakstīt.

 

Viens no galmiem, kurā strauji uzplauka kultūra, bija franku valdnieka Kārļa Lielā (742-814) galms. Vēsturnieki šo uzplaukumu sauc par Karolingu renesansi (par Karolingiem sauc valdnieku dzimtu, no kuras nāk Kārlis Lielais). Karolingu galmā pulcējās izglītoti cilvēki, tika atvērtas skolas, rakstītas hronikas, tapa mākslas darbi, lai gan pats Kārlis Lielais tā arī neiemācījās lasīt."1 

 

 

  

 

Pilsētu uzplaukuma laiks saistīts arī ar universitāšu dibināšanu, zināšanas varēja iegūt daudz plašāks cilvēku loks. Sākot ar 12. gadsimtu Eiropā sāka dibināt universitātes. Senākās universitātes bija Boloņas universitāte Itālijā, Parīzes  universitāte Francijā, Oksfordas universitāte Anglijā un Solerno universitāte Itālijā. "Studiju pamatkursā bija ietverta latīņu gramatika, retorika, loģika, matemātikas disciplīnas, astronomija, mūzika, arī reliģija, jurisdikcija, medicīna."3 Tā kā grāmatas bija dārgas un visi tās nespēja iegādāties, tad studentiem lekcijās bija uzmanīgi jāklausās.

 

 

 

Daudzi cilvēki, pateicoties sūram darbam un veiksmei, kļuva turīgi, izveidojot tā saucamo "naudas" eliti. Šie cilvēki sasniedza tādu pat elitāru kultūras līmeni, kā baznīca un galms.

 

 

"19. gadsimtā līdz ar publiskajiem muzejiem, koncertiem, teātriem valdnieku galmi un turīgie pilsētnieki pamazām zaudēja elitārās kultūras monopolu."1

 

 

Piemēram, "Ufici Galerija (itāļu: Galleria degli Uffizi) ir viens no vecākajiem un slavenākajiem mākslas muzejiem pasaulē. Tā atrodas Florencē, Itālijā.

 

Pili sāka celt Džordžio Vasari 1560. gadā pēc Kozimo I de Mediči pasūtījuma. Tās bija domātas kā biroja telpas Florences maģistrātiem, no kā arī cēlies nosaukums."4 Muzeja kolekcijas pirmie darbi piederēja slavenajai Mediči dzimtai. "Ar Annas Marijas Lodovicas, pēdējās Mediči mantinieces gādību, Mediči kolekcija palikusi Ufici Galerijā saskaņā ar Patto di famiglia līgumu. Sākot ar 16. gs. galerija bijusi atvērta īpašiem apmeklētājiem, bet no 1765. gada arī plašākai publikai."4

 

Ermitāža - lielākais mākslas muzejs Krievijā un viens no lielākajiem mākslas muzejiem pasaulē. Ermitāžā atrodas lielākā gleznu kolekcija pasaulē. Ermitāža atrodas Krievijā, Sanktpēterburgā, Ņevas krastā. Dibināts 1764. gadā kā Katrīnas 2. privātkolekcija. Kopš 1852. gada kļūst par publisku muzeju.