2. Nācija

Nāciju veido vairākas tautības (tautība - etniskā piederība). Šādas nācijas, kuras vieno valstiskais princips, dēvē par politiskajām nācijām. Nācijas pārstāvjiem piemīt kopības un solidaritātes sajūta. Solidaritātes apziņas veidošanā un kopības sajūtas radīšanā liela loma ir valodai, vēsturiskai apziņai, kultūrai, arī vienotai reliģijai.

 

Vārds "nācija" tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "piedzimšana". Tātad nācija vieno visus tos cilvēkus, kuri piedzimuši vienā valstī. Pirmo reizi šis vārds tika lietots Romā, ar šo vārdu apzīmēja romiešu kaimiņu tautas. Šo vārdu 44.gadā pirms mūsu ēras pirmais sāka lietot romiešu politiķis, rakstnieks Marks Tūlijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ē.).

 

Šo ideju apvienoties nācijās uztvēra arī to tautu pārstāvji (čehi, poļi, ungāri, latvieši, lietuvieši, igauņi, somi), kuru zemes atradās citu valstu pakļautībā, piemēram, Vācijas, Austroungārijas vai Osmaņu impēriju pakļautībā. Šo impēriju iedzīvotāji, dažādu tautu pārstāvji, nevēlējās kļūt par tās nācijas pārstāvi, kuras valstī viņi dzīvoja. Tādējādi radās etniskās nācijas, kuru pārstāvjus vieno noteikts etnoss.

 

Nāciju izveidē liela loma bija dzejniekiem, māksliniekiem, vēsturniekiem un valodniekiem. Piemēram, dāņu nācijas izveidē liela nozīme bija Hansam Kristiānam Andersenam (1805-1875), poļu nācijas izveidē - Frederikam Šopēnam (1810-1849), vācu nācijas izveidē - Frīdriham Šilleram (1759-1805), Johanam Volfgangam fon Gētem (1749-1832).

 

 

"Latviešu nācija sāka veidoties 19. gadsimta beigās. Viens no pirmajiem apvienoties un nepakļauties ne pārvācošanas, ne pārkrievošanas politikai aicināja skolotājs un rakstnieks Atis Kronvalds (1837-1875)."1

 

Kultūras pētnieki lieto jēdzienu "nacionālā kultūra". Tā ir kultūra, kuru pieņem visi nācijas pārstāvji. Šī kultūra radusies nācijas pastāvēšanas laikā. Reizēm lieto jēdzienu "tradicionālā kultūra". Tā ir kultūra, kura gadsimtiem ilgi bija raksturīga noteiktai teritorijai, tās izveidi nav ietekmējusi globalizācija.