7. Demokrātiskas varas sabiedrība

Lai pieņemtu valstij nozīmīgus likumus vai to grozījumus, pilsonis var izteikt savu viedokli referendumā (visu pilsoņu balsojumā). Demokrātiskā valstī tās kontrole ir pilsoniskās sabiedrības rokās. Valsts līderi izvēlas, rīkojot vēlēšanas, tauta ir vienīgais varas avots, sabiedrība īsteno pašpārvaldi kopēju interešu labā.

Demokrātiskas varas sabiedrību "raksturo uzskats, ka varas avots ir visas sabiedrības griba".1 Lai noskaidrotu sabiedrības gribu, visi jautājumi tiek apspriesti un lēmums tiek pieņemts vienojoties.

 

Ideja par demokrātisku sabiedrību radusies Eiropā. Demokrātijas pirmsākumi rodami senajā Grieķijā un senajā Romā, kā arī viduslaiku pilsētvalstu tradīcijās.

 

Antīko kultūru pilsētvalstīs likumdošana, tiesu vara un izpildvara piederēja tautas sapulcei, kuru veidoja visi valsts pilsoņi. Tas bija iespējams tādēļ, ka antīkajās pilsētvalstīs iedzīvotāju skaits reti kad pārsniedza 10000 cilvēku, sievietēm un vergiem netika piešķirtas balstiesības. Pilsoņi varēja atrasties dažādos amatos, kas saistīti ar izpildvaru. Amata izpildītāju noteica ar vēlēšanu vai izlozes palīdzību.

 

Jēdziens demokrātija pirmo reizi tika lietots senajā Grieķijā, Atēnās. Kleistēna vadībā tika izveidoti demokrātiskas valsts pārvaldes principi (6.gs.p.m.ē.). Kleistēnu dēvē par Atēnu demokrātijas tēvu. "Pirmā valsts, kurā par savu iekārtu atzina demokrātiju, bija senās Grieķijas pilsētvalsts Atēnas.

 

Atēnās ieviesa šādus demokrātijas principus: lēmumu pieņemšanā piedalās visi pilsētvalsts pilsoņi, cilvēkus amatos ievēlē vai arī amatus piešķir lozējot. Jānošķir iestādes, kuras lēmumus pieņem, no tām, kuras tos pilda, lai neviens nevar pieņemt likumus pats sev. Lai tie, kuri ieņem amatus, būtu neatkarīgi, viņiem jāmaksā alga.

 

Uz demokrātiskiem principiem bija balstīta arī Romas Republikas iekārta, taču te cenzori uzskaitīja pilsoņu mantu un noteica, uz kādu amatu pilsonis var pretendēt. Arī Romas imperatori nāca pie varas ar Senāta atbalstu."1 Lai piedalītos balsošanā, cilvēkam vajadzēja atrasties Romas Forumā, tādēļ lielākoties valsts mēroga lēmumus pieņēma Romas iedzīvotāji.

 

Viduslaiku Eiropā demokrātijas izveide saistīta ar šādu monarhu rīcību - viņi saviem lēmumiem un rīcībai centās iegūt dažādu sabiedrības grupu atzinību, tādēļ tika rīkotas šo sabiedrības grupu līderu sanāksmes, kurās apsprieda svarīgos lēmumus. 12.gadsimtā dažās itāļu pilsētvalstīs (Venēcijā, Florencē, Pizā) sāka rīkot periodiskas vēlēšanas vadošiem amatiem. Pirmsākumos vēlēšanās varēja piedalīties tikai augstdzimušie un lielie zemju īpašnieki, tādējādi, piemēram, Venēcijā balstiesības bija tikai 2% no visa iedzīvotāju skaita. Ar laiku balstiesības ieguva arī tirgotāji un baņķieri, tādējādi balstiesības, piemēram, 14.gs. Boloņā bija jau 12% iedzīvotāju.

 

Apgaismības laikmets, Lielā Franču revolūcija veicināja sabiedrības attīstību, it īpaši izpratni par pilsoņu tiesībām un politisko vienlīdzību. Sākot ar 19.gadsimtu deputātu, kuri tika ievēlēti brīvās vēlēšanās, sanāksmes kļuva par demokrātiskas pārvaldes centrālo institūciju.

 

Demokrātijas līmenis dažādās valstīs ir atšķirīgs. Lai noteiktu demokrātijas līmeni valstī, tiek analizēti dažādi parametri, piemēram, vēlēšanu norise, pilsoņu brīvība, valdības darbība, politiskā kultūra u.c. Pirmo reizi demokrātijas indekss tika izveidots 2006.gadā, periodiski tas tiek pārskatīts un papildināts. Šo indeksu veido Lielbritānijas kompānija Economist Intelligence Unit.

 

"Demokrātiskajā sabiedrībā nepastāv uzskats, ka kādas kultūras vērtības tāpēc vien būtu pārākas par citām, ja tās atbalsta politiskā vara."1 Pastāv dažādas kultūras vērtības. Visas sabiedrības vērtības atbalsta valsts, tās tiek attīstītas ar valsts palīdzību. Savukārt kādas noteiktas sabiedrības grupas vērtības (noteiktas nacionalitātes pārstāvju, interešu grupas, biznesa kopas) valsts atbalstu saņem tik lielā apmērā, cik labas attiecības šī grupa veido ar valsts institūcijām. Šīs grupas var lūgt valsts atbalstu vai arī izmantot privātus līdzekļus. Demokrātiskās varas sabiedrībā atšķirīgām sabiedrības grupām būs atšķirīgi uzskati par vienu un to pašu vērtību.

 

Demokrātiskās varas sabiedrībā kultūras veidotāji aktīvi iesaistās diskusijās ar sabiedrību par kultūras jautājumiem.

 

"Senajā Grieķijā politiskie strīdi notika arī caur teātra izrādēm. Liels meistars šajā jomā bija komēdiju rakstnieks Aristofāns (446.-386.g.p.m.ē.). Komēdijā "Līsistrāta" viņš izsmēja politiķu tieksmi demonstrēt varu. Tā stāsta par sievietēm, kuras atsakās būt kopā ar vīriem, kamēr tie nebeigs karus."1

   

  

Karikatūra ir viens no politisko diskusiju simboliem.

 

Ar politiskās karikatūras sākumu saista 19.gadsimtu, kad žurnālos parādās karikatūras, kurās pausta attieksme pret sabiedrībā notiekošo. Viens no ievērojamākajiem franču karikatūristiem, dēvēts par karikatūras tēvu, ir franču mākslinieks Onorē Domjē (1808-1879), kurš savos darbos parāda cilvēkus, kuriem dota liela vara, atmaskoja varas pērkamību.

 

 

 

Domjē zīmēja karikatūras par politiskām, sociālām un ikdienas tēmām. Mākslinieks pavadīja 6 mēnešus cietumā, jo vienā no savām karikatūrām izsmēja karali.