1. A.Čaks - biogrāfija

Aleksandrs Čaks (īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis) ir dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka ģimenē. Bērnībā viņš bija kluss, trausls un sapņains zēns, agri iemācījās lasīt un dienām ilgi nodevās tikai grāmatām.

No 1911. gada līdz 1914. gadam A. Čaks mācījās Aleksandra ģimnāzijā Rīgā. 1. pasaules kara laikā ģimnāzija tika evakuēta uz Maskavu, vēlāk uz Saransku. A. Čaks turpināja mācības no Rīgas evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā Veravā (1915-1917), vēlāk Saranskā (1917-1918).

1918. gadā A. Čaks iestājās Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē. Šajā laikā viņā modās interese par literatūru; A. Čaks apmeklēja literāros vakarus un disputus, kuros piedalījās futūristi un imažinisti. 1919. gadā A. Čaks pārtrauca studijas.

Laika posms no 1920. gada līdz 1922. gadam ir mīklains A. Čaka dzīvē. Jaunie arhīva materiāli par Čaka biogrāfiju liecina, ka viņš strādājis Saranskas apgabala Tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu (1919-1920). 1920. gada februārī A. Čaks tika iesaukts Sarkanajā armijā, kur dažādos laika posmos bijis kara komisariāta sekretārs un kultūrpolitiskais darbinieks rezerves pulka lazaretē.

A. Čaks atgriezās Latvijā 1922. gadā. Pēc atgriešanās viņš mācījās Latvijas Jaunatnes savienības vidusskolā (1922) un beidza Rīgas 2. valsts vidusskolu (1924). Tajā pašā gadā A. Čaks atsāka medicīnas studijas Latvijas universitātē. 1925. gadā ieguvis skolotāja tiesības, A. Čaks sāka strādāt Drabešu bērnu patversmē un sešklasīgajā pamatskolā par skolotāju, vēlāk – skolas pārzini (1925 – 1927).

Drabešos A. Čaks apjauta savu dzejnieka ceļu un no 1928. gada par savu galveno nodarbošanos uzskatīja literatūru. Kopš 1928. gada A. Čaks strādāja tikai literāru darbu: organizēja dzejas žurnālu „Jauno Lira”, darbojās biedrībā „Zaļā Vārna”, žurnālā „Trauksme”, daudz rakstīja.

A. Čaks bijis Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības sekretārs (1930 – 1934), žurnāla „Domas” redakcijas loceklis (1933 – 1934) un laikraksta „Dienas Lapa” līdzstrādnieks (1933). Pēc 1934. gada apvērsuma A. Čaks kļuvis par ierēdni Rīgas pilsētas krājkasē (1934 – 1939) un lasījis lekcijas R. Egles literatūras studijā (1935 – 1939).

1940. gadā A. Čaks turpināja 1939. gadā uzsākto darbu žurnālā „Atpūta”. 1941. gada sākumā A. Čaku uzņēma Rakstnieku savienībā, viņš iesaistījās padomju kultūras dzīvē – rakstīja tēlojumus, recenzijas par literatūru un kinomākslu, atsāka publicēt dzejoļus periodikā.

No 1944. gada oktobra A. Čaks strādāja laikrakstā „Cīņa” par kultūras nodaļas vadītāju. No 1947. gada līdz 1950. Gadam A. Čaks ir bijis zinātniskais līdzstrādnieks Zinātņu akadēmijas Valodu un literatūras institūtā.

Laika posmā no 1944. gada līdz 1949. gadam A. Čaks arī aktīvi darbojās literatūras, teātra, kino un tēlotāja mākslas kritikā. Sākot ar 1946. gadu, īstenojot latviešu literatūrā un mākslā Padomju Savienības Komunistiskās partija Centrālās komitejas lēmumus, tika organizēta Čaka literārās un recenzenta darbības kritika. Šīs nesaudzīgās un absurdās kritikas rezultātā A. Čaks saslima un pāragri aizgāja mūžībā 1950. gada 8. februārī.
A. Čaka pirmais dzejolis bija „Jel celies, Latvija, Tu svētā” – sacerēts 1917. gadā krievu valodā. Pirmais latviešu valodā publicētais A. Čaka dzejolis bija „Sapņi”, kas 1925. gada 1. februārī tika publicēts laikrakstā „Latvijas Kareivis”.

1928. gadā tika izdots A. Čaka dzejoļu krājumi „Sirds uz trotuāra” un „Es un šis laiks”; 1929. gadā – „Apašs frakā” un „Pasaules krogs”. Pirmajos krājumos priekšplānā ir pilsētas sociālie pretstati, tās reāliju un sociālo tipu atveidojums. Liriskais pārdzīvojums ir izteikts ar novatoriskiem pilsētas dzīvē un ritmos sakņotiem tēlainības līdzekļiem.

Krājums „Mana paradīze” (1932, iepriekšējo grāmatu dzejoļi papildināti ar jauniem) iezīmēja A. Čaka pievēršanos modernā pilsētnieka iekšējās pasaules psiholoģiskajai daudzveidībai. Daiļrades sākumā noskaidrojās arī A. Čaka pamattēma – personības un laikmets. To turpina A. Čaka pirmie liroepiskie darbi „Poēma par ormani” (1930), „Umurkumurs” (1932). Dēvētas par „lieko siržu” poēmām, tās raksturo garīguma, cilvēcīguma, personības kā pašvērtības nevajadzību materiālistiski ievirzītā un netaisnīgā sabiedrībā.

1935. gadā tiek izdots stāstu krājums „Eņģelis aiz letes”, 1938. gadā – „Aizslēgtās durvis”. A. Čaka prozas īpatnības veidojis viņa liriskais, subjektīvais pasaules redzējums. Čaks akcentējis dzīvās un nedzīvās pasaules vienotību un veselumu. Prozā raksturīgs ir notikumu deficīts, maz izteikts sižets; nozīmīgs ir īpatnēju, neparastu psiholoģisko izjūtu un pārdzīvojumu atveidojums, dzejas elementu ienesums.

30.gadu 2.pusē A.Čaks pievērsās apraksta un tēlojuma žanram. Dzejoļu krājumā „Iedomu spoguļi” (1938) dominē iztēles un sapņu pasaule.

Varoņepā „Mūžības skartie” (1937 – 1939) tēloti latviešu strēlnieki Rīgas aizstāvēšanas kaujās un Krievijas Pilsoņu karā. Strēlnieku koptēlā A. Čaks izteicis latviešu tautas augstākās tikumības un garīgās vērtības.

Vācu okupācijas laikā A. Čaks ar savu vārdu darbus nepublicēja, bet tas bija ražīgs posms viņa daiļradē. Dramatiskajā poēmā „Matīss, kausu bajārs” (1943, pilnībā publicēts 1972), izvēršot nelielu 17.gs. vēstures epizodi, Čaks filozofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un ceļu uz harmoniju vēsturiski sarežģītā laikā.

Šo gadu mīlas lirika apkopota krājumā „Debesu dāvana” (1943, pilnībā publicēts 1980), bet filozofisko pārdomu dzeja  - krājumā „Lakstīgala dzied basu” (1944, pilnībā publicēts 1972). Poēmā „Spēlē, spēlmani!” (1944, pilnībā publicēts 1972) sapņa, fantāzijas un spēles pasaulē Čaks risinājis mākslas radītāja (dzejnieka) attiecības ar radīto mākslas darbu un laikmetu.

Pēc kara iznākuši A. Čaka dzejoļu krājumi „Zem cēlās zvaigznes” (1948) un „Patrioti” (1948).

Pēc A. Čaka nāves tika izdots krājums „Cīņai un darbam” (1951, J. Sudrabkalna ievads un sakārtojums).