1. Auseklis - biogrāfija

Auseklis (īstajā vārdā Miķelis Krogzemis) dzimis 1850. gada 18. septembrī Vidzemē, Ungurpils pagasta Sīpolos, rentes zemnieka ģimenē. Savas skolas gaitas viņš uzsāka 1862. gadā. Vispirms viņš mācījās Alojas, pēc tam Dikļu draudzes skolā. Krogzemju Mikum bijusi laba galva, zemes darbs viņu neinteresēja, un viņš nolēma kļūt par skolotāju (tāpat kā vecākais brālis). 1867. gadā Krogzemis iestājies Ērgļu draudzes skolā, lai tur pie skolotāja A. Tērauda sagatavotos skolotāju semināram. Ērgļu draudzes skolā viņš iemācījās arī krievu valodu.

 

1868. gada rudenī M. Krogzemis iestājās Valkas skolotāju seminārā, kur mācījās līdz 1871. gadam. Seminārā pavadītie gadi bija ļoti nozīmīgi topošā dzejnieka dzīvē. Viņš ieguva labu pedagoģisko izglītību. Semināra gados iesākās interese par latviešu folkloru, jo J. Cimze mudināja savus audzēkņus vākt folkloru. Šajā laikā viņš arī iepazina un sāka atdzejot F. Šillera, J. V. Gētes, H. Heines darbus. Seminārā, neraugoties uz tur valdošo vācu garu, M. Krogzemis izveidojās par dedzīgu jaunlatvieti, baltvācu muižniecības un baznīcas noliedzēju.

 

1871. gada rudenī M. Krogzemis sāka strādāt par palīgskolotāju Jaunpiebalgas draudzes skolā. Taču drīz viņam izcēlās asi konflikti ar mācītāju K. Kēlbrantu, kuram Auseklis pārmetis, ka mācītāji par daudz jaucoties skolu lietās un skolotāju darbā. Kēlbrants panāca, ka M. Krogzemi no skolotāja darba Jaunpiebalgā atbrīvoja. No 1872. gada janvāra apmēram pusgadu viņš strādāja par palīgskolotāju Cēsu draudzes skolā.

 

1872. gada vasarā, Rīgā darbu neatradis, Auseklis kājām apceļoja Vidzemi. Šai laikā viņš nonāca Lielvārdē un dabūja palīgskolotāja amatu draudzes skolā, kuru vadīja J. Neilands. Lielvārdē Auseklis strādāja līdz 1874. gada martam. 1873. gadā Auseklis kā korists piedalījās 1. vispārējos dziesmu svētkos Rīgā, kā arī sarīkojis teātra izrādi Vecuteles mājās, par ko Lielvārdes mācītājs K. Krons licis Ausekli atlaist no darba.

 

1874. gadā Rīgas Latviešu biedrības darbinieks R. Tomsons uzaicināja Ausekli par skolotāju savā vēl organizējamā fabrikas skolā. Taču tā kā R. Tomsona uzņēmums bankrotēja, šo nodomu neizdevās realizēt. Ausekļa draugi un paziņas Pēterburgā aicināja viņu pārvākties uz turieni, un 1874. gada novembrī Auseklis to arī izdarīja. Pēterburgā viņš strādāja par skolotāju angļu skolā, Meija un Vīdemaņa privātskolā, kā arī tikās ar domubiedriem latviešu inteliģences pārstāvjiem - Baumaņu Kārli, Andreju Stērsti, Andreju Jurjānu, Pēteri Gūtmani, Kažoku Dāvi. Pēterburgas periods bija ļoti auglīgs Ausekļa literārajā darbībā.

 

1879. gada ziemā Pēterburgā Auseklis saslima ar tīfu un mira 6. februārī. Ausekļa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Rīgu, pēc tam uz Alojas kapiem.
Pats nozīmīgākais Ausekļa devums latviešu kultūrā ir viņa dzeja. Pirmais iespiestais Ausekļa dzejolis ir "Kupleja no bizmaņiem", kas tika publicēts laikraksta "Baltijas Vēstnesis" pielikumā 1872. gada 5. aprīlī.

 

1873. gadā, īsi pirms 1. vispārējiem dziesmu svētkiem, iznāca Ausekļa grāmata "Dzeijas no Ausekļa". Šajā krājumā līdzās oriģināldzejai, kurā atainotas tautas cīņas un uzvaras, apdziedāti pagātnes dievi un dabas skaistums, ietverti arī atdzejojumi un lokalizējumi.

 

1874. gada beigās Pēterburgā Auseklim bija gatavs dzejoļu krājums "Ozolu vaiņaki slavenu vīru kapiem". Tā izdošanai viņš Rīgā nedabūja cenzūras atļauju. Krājumu bija iespējams iespiest Pēterburgā, bet Auseklim trūka līdzekļu. 1876. gadā tika sakārtota "Dzeiju otrā grāmata" (abi šie krājumi tika publicēti 1888. gadā izdoto Ausekļa Rakstu 1. daļā).

 

Ausekļa dzeja liecina par rūpīgu darbu dzejas struktūras veidošanā. Dzejnieks visai noteikti ievērojis dzejoļu tēlu, tēlojuma idejiskās virzības vienības principu. Izcili paraugi šajā ziņā ir "Gaismas pils", "Pēdējā lībieša domas pie Salacas ietekas", "Tautai" un citi dzejoļi.

 

Ausekļa dzejas idejiski visintensīvāk piesātinātais tēls ir tauta. Tautas brīvības, tautas gods, tautas atmoda, tautas gara gaisma, tautas dzeja, tautas vēsturiskais liktenis, tās senā varenība un varonība - šie motīvi ir Ausekļa dzejas centrā. Tie risināti gan tieši, gan ar zināmu simboliku.
Auseklis rakstījis arī prozu. 1878. gadā sarakstīts stāsts "Līdumnieks". Tajā tēlots latviešu zemnieks Sirvaldis, kurš, naidodamies ar vācu kungiem, dzīvo pēc vectēvu dabiskās dzīves likumiem. Auseklim arī bijusi iecere sarakstīt plašāku prozas darbu "Priedulājas Indriķis" par mācītāju un kungu vajātu skolotāju. Šo ieceri, tāpat kā plašāka liroepiska darba uzrakstīšanu, Auseklim pāragrās nāves dēļ neizdevās piepildīt.

 

Ausekļa publicistikā vērojamas tās pašas idejiskās līnijas, kas raksturīgas viņa dzejai. Ausekļa raksti iespiesti periodikā ("Baltijas Vēstnesī"), kā arī paša sagatavotajās grāmatās un kalendārā ("Baltijas gruntnieku, saimnieku, pagasta valdību u.c. kalendārs 1879. gadam"). Kā nozīmīgākie raksti atzīmējamas četras "Vēstules iz Lielvārdes", kā arī "Par dziedāšanu pie latviešiem", "Latviešu tautas dziesmas tautas skolā", "Kā skolēni audzināmi krietnā garā", "Vēstule iz Cēsīm", "Ortogrāfijas bizmaņiem".

 

Auseklis daudz nodarbojies ar pedagoģijas jautājumiem. Nozīmīga ir viņa sakārtotā "Paidagoģiskā gada grāmata". Ausekli vadījusi doma, ka tautas veselīgas dzīves pamatos jābūt izglītībai. Viņš uzsvēris, ka skolēniem mācāmas dabas zinības, ka viņi audzināmi pēc dabas likumiem un ka skolas audzināšanas pamatā jābūt tautas garīgajām vērtībām.

 

Auseklis rakstījis arī par valodniecības jautājumiem. Viņš uzsvēris valodas attīstības principus, kā arī ieteicis jaunvārdus.