1. E. Virza - biogrāfija

Edvarts Virza (arī Edvards Virza, īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna) ir dzimis 1883. gada 27.decembrī Emburgas (Salgales) Rāceņos saimnieka ģimenē. E. Virza ir mācījies Salgales pagastskolā un beidzi Bauskas pilsētas skolu (1901).

Laika posmā no 1904.gada līdz 1905.gadam E. Virza ir klausījies lekcijas tieslietās un lauksaimniecībā Maskavā. Pēc studijām Maskavā E. Virza ir dzīvojis dzimtas mājās Billītēs, pašmācības ceļā apguvis franču valodu un atdzejojis franču autoru darbus.

1916.gadā E. Virza tika mobilizēts 5. latviešu strēlnieku pulkā. No 1917.gada līdz 1918.gadam viņš Petrogradā darbojās Latviešu nacionālajā padomē. No 1918. gada E. Virza bija nacionālās valdības laikrakstu žurnālists Liepājā un Valkā, galvenokārt publicējis rakstus laikrakstā „Tautas Balss”.

1919.gada rudenī E. Virza strādāja laikrakstā „Latvijas Sargs”. 1920.gadā viņš apprecējās ar dzejnieci Elzu Stērsti. Laika posmā no 1921.gada līdz 1922. gadam E. Virza bija Latvijas Preses biroja vadītājs Parīzē.

Ilgu laiku (1923 – 1940) E. Virza bija laikraksta „Brīvā Zeme” literārās daļas vadītājs. 30.gados viņš bija arī Latvijas radiofona priekšlasījumu nodaļas vadītājs, dažus gadus – Dailes teātra direktors un Izglītības ministrijas Mākslas nodaļas vadītājs (1934 – 1936).

1938.gadā E. Virza tika apbalvots ar Tēvzemes balvu.

E. Virza mira 1940.gada 1.martā, apbedīts Meža kapos.
Pirmā E. Virzas publikācija ir dzejoļu cikls „Nakts dziesma”, kas tika 1906. gadā publicēts žurnālā „Dzelme”.

1907.gadā iznāk dzejoļu krājums „Biķeris”, kurā autors sevi piesaka kā erotiskas mīlestības apdziedātāju.

1919.gadā tika izdots dzejoļu krājums „Dievišķīgās rotaļas”, bet 1923. gadā – krājums „Laikmets un lira”, kurā apkopota tautas un atsevišķu tās indivīdu heroisma slavinājums, patriotiska liroepika („Nakts parāde”, „Pulkveža atgriešanās”, „Doma baznīcas balāde”), Zemgales ainavas un zemnieka darba cildinājums, satīras par šķiru cīņu un revolucionārām kustībām, kā arī antīkās senatnes dievību stilizēta poetizēšana.

Poēmās „Hercogs Jēkabs” un „Karalis Nameitis” (krājumā „Poēmas”, 1924) cildināta spēcīga un aktīva personība, tās jutekliskā un emocionālā vitalitāte, dzīvesprieks un jaunrades spars.

Krājums „Skaidrība” (1927) iezīmē pāreju uz neoklasicisma pasaules koncepciju un poētiku – līdzās intīmiem, apceres un atmiņu motīviem cildinot zemniecisko dzīves veidu kā indivīda un tautas stabilitātes nodrošinājumu. Šī iezīme arī raksturīga krājumā „Dzejas un poēmas” (1933).

Krājumā „Pēdējās dzejas” (1941) lauku dzīves harmoniskuma un darba svētīguma slavinājums, dabas glorificēšana, tautas traģiskas nākotnes vīzijas, nāves un iznīcības iracionālas nojausmas.

Savukārt E. Virzas prozā ir galvenokārt ekspresionistiski saasināti vai simboliski piesātināti tēlojumi un stāsti par latviešu zemnieku darbu un lauku dzīvi. Kara posts un zemniecības pietāte pret zemi, kā arī lauku dabiskās dzīves un pilsētas kultūras pretstatījums dominē stāstu un tēlojumu krājumā „Zaļā Zemgale” (1923).

E. Virzas prozas virsotne ir poēma „Straumēni” (1933) – latviešu patriarhālās zemnieka sētas paražu un darbu, morāles un skaistuma simbolizēts tēlojums reālistiskās ainās. Te svinīgā, teiksmainā skatījumā radīta lauku sēta – mājas visdziļākajā nozīmē, ļaužu saskaņa ar zemi un mūžīgajiem darba un visuma ritmiem kā esamības pamatu. Tēlaina un mierīga izteiksme, plūstošs vēstījums; noskaņas svinīgums mijas ar spēka apziņu, bībelisks svinīgums – ar pagānisku dzīves pilnības izjūtu.

Publicistikā E. Virza pievērsies latviešu mentalitātes raksturojumam, tautas un nacionālās valsts idejas pamatojumam un aizstāvībai, kā arī apcerēm un recenzijām par literatūru, mākslu un kultūru, ceļojumu piezīmēm un esejām par sabiedriskiem jautājumiem. Publikācijas apkopotas krājumos „Laikmeta dokumenti” (1920, papildināts izdevums 1930), „Zem karoga” (1935), „Jaunā junda” (1936).