1. F. Bārda - biogrāfija

Fricis Bārda ir dzimis 1880. gada 25. janvārī Pociema pagasta Rumbiņos saimnieka ģimenē. Bārdu ģimene bija liela – 9 bērni, no tiem Fricis – trešais. Ģimene bija ļoti reliģioza ar stingru, patriarhālu garu. Līdz piecpadsmit gadu vecumam F. Bārda gājis ganos. Šajā laikā viņš vairāk „runājies" ar sauli un mākoņiem, ar vēju un mežu, nekā ar cilvēkiem. Daba un īpaši Rumbiņu baltie bērzi vēlāk kļuva par viņa dzejas iemīļotāko motīvu.

F. Bārda savas skolas gaitas uzsāka 1890. gadā Pociema pagastskolā, pēc tam viņš mācījās Umurgas draudzes skolā (1892 – 1895) un Limbažu pilsētas skolā (1895 – 1898). Tēvs tālāko skološanu apmaksāt nevarēja. Vienīgā izglītība iespēja bija iekļūt par valsts stipendiātu skolotāju seminārā. Tas F. Bārdam arī izdodas – viņš izturēja konkursu un no 1898. gada līdz 1901. gadam mācījās Valkas skolotāju seminārā, kas tajā laikā atradās Rīgā.

No 1901. gada līdz 1905. gadam F. Bārda strādāja par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā, kur organizēja un vadīja kori, spēlēja ērģeles vietējā baznīcā, papildināja zināšanas vācu literatūrā un sāka arī rakstīt.

1906. gadā F. Bārda devās uz Tērbatu, lai studētu filozofiju. Taču revolūcijas dēļ universitāte tika slēgta un viņš atgriezās Rīgā. 1906. gada aprīlī F. Bārda aizceļoja uz Vīni, lai studētu filozofiju. Vīnē viņš klausījās lekcijas universitātes Filozofijas fakultātē – filozofijā, estētikā, literatūrā, Rietumeiropas mākslā. Šai laikā izveidojās nākamā dzejnieka personība, pasaules redzējums. Slimības un materiālo grūtību dēļ F. Bārda 1907. gadā atgriezās Rīgā, kur strādāja A. Ķēniņa reālskolā (1908 – 1913) u.c. privātskolās. F. Bārda bija arī žurnāla „Stari” daiļliteratūras nodaļas vadītājs (1907 – 1908).

No 1911. gada F. Bārda lasījis lekcijas par estētiku J. Dubura dramaturģijas kursos un publicējis periodikā par šo tēmu rakstus.

1915. gadā F. Bārda apprecējās ar P. Puskalni (dzejnieci P. Bārdu). No 1916. gada janvāra F. Bārda strādāja Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. 1917. gada oktobrī viņš pārcēlās uz Valmieru, kur organizējis un vadījis izglītības biedrības vidusskolu un strādājis par Valmieras apriņķa skolu inspektoru.

1918. gadā vācu okupācijas laikā skolu slēdza un F. Bārda aizbrauca uz Rumbiņiem, bet rudenī atsāka darbu Latvijas izglītības biedrības vidusskolā Rīgā. F. Bārda bijis arī latviešu valodas un literatūras docētājs Baltijas tehniskajā augstskolā.

F. Bārda miris 1919. gada 13. martā.
F. Bārdas pirmais publicētais dzejolis „Raibais pavediens” tika iespiests laikrakstā „Rīgas Avīze” 1902. gada 12. novembrī.

1911. gadā J. Rozentāla noformējumā iznāca F. Bārdas pirmais dzejoļu krājums „Zemes dēls”, kas veltīts tēva piemiņai. Šis dzejoļu krājums ir viens no spilgtākajiem latviešu neoromantisma darbiem. F. Bārdas dzejas tēlainība ir konkrēta, viegli tveramās redzes gleznās. Tomēr vienkāršais un ikdienišķais F. Bārdas dzejā vienmēr eksistē mūžības, kosmiska plašuma perspektīvā.

Otrais dzejoļu krājums „Dziesmas un lūgšanas Dzīvības kokam” izdots pēc F. Bārda nāves 1923. gadā.