Garlībs Helvigs Merķelis
(1769 - 1850)
Svarīgi!
No visiem Baltijas vācu apgaismotājiem, kas darbojušies Latvijā, Merķelis ir viskvēlākais cīnītājs pret dzimtbūtniecību. Viņa humānisms izpaužas ne vien asajā protestā pret zemnieku nežēlīgo ekspluatāciju 18.gs., garīgo un saimniecisko apspiestību, bet arī dziļajā interesē par latviešu kultūru pagātnē un nākotnē. Kaut gan Merķelis latviešu valodā nav rakstījis, liela ir viņa pausto uzskatu ietekme latviešu sabiedriskās domas un literatūras attīstībā 19. un 20. gs.
Biogrāfija
Garlībs Helvigs Merķelis ir dzimis 1769. gada 1. novembrī Lēdurgā, Lēdurgas mācītāja Daniēla Merķeļa un Rīgas rātskunga Brokhauzena meitas Ģertrūdes ģimenē. Bērnībā Garlību ietekmējis tēvs Daniēls Merķelis, kas cēlies no Rīgas amatniekiem un Vācijā studējis teoloģiju. Savam dēlam viņš stāstīja par latviešu varmācīgo pakļaušanu vācu bruņinieku iebrukuma laikā; sekojot apgaismotāju uzskatiem, mācīja humānu attieksmi pret latviešu zemniekiem, mudināja nīst patvaļu, despotismu, agri rosināja zēnu uz patstāvīgu garīgu darbību. Garlība bērnība aizritēja Vecpiebalgas mācītājmuižā, uz kurieni Merķeļu ģimene pārgājusi pēc tēva aiziešanas no amata.No 1776. gada līdz 1782. gadam G. Merķelis mācījās Rīgas Domskolā. Bet pēc tēva nāves, kad Garlībam bija tikai 13 gadu, materiālo grūtību dēļ viņam no skolas bija jāaiziet. Divarpus gadus ar vārdnīcu palīdzību viņš mācījās franču, angļu, itāļu valodu; sekodams tēva piezīmēm grāmatās, studēja franču filozofu Voltēra, Ž. Ž. Ruso, P. Beila u.c. darbus.
Kad ģimene pārcēlās uz Rīgu, Merķelis otrreiz iestājās Rīgas Domskolā (1785. gadā), bet arī šoreiz to nebeidza, jo bija jāsāk pašam pelnīt. Viņš strādāja par pārrakstītāju kancelejā, par statistu vācu teātrī. Īpaši nozīmīgas bija mājskolotāja gaitas - vispirms Liepupes mācītāja ģimenē (1788-1792), pēc tam barona Tranzē ģimenē Nītaures draudzes Annas muižā (1793 - 1796). Starp abām šīm minētajām darba vietām Merķelis kādus 9 mēnešus dzīvoja Rīgā (1792), strādādams tiesas kancelejā. Te viņš dzirdēja par muižnieku un zemnieku prāvām, iepazinās ar tiesas arhīvu materiāliem.
1796. gadā G. Merķelis devās uz Vāciju. Laikā no 1796. gada līdz 1797. gadam Merķelis studēja medicīnu Leipcigas un Jēnas universitātē. No 1797. gada augusta līdz decembrim neilgu laiku bija finanšu ministra sekretārs Kopenhāgenā, Dānijā. 1801. gadā G. Merķelis ieguva filozofijas doktora grādu universitātē Frankfurtē pie Oderas un sāka lasīt lekcijas estētikā, taču šāds mierīgs darba lauks viņu neapmierināja. Vācijā kopumā Merķelis pavadīja desmit gadus. Šajā laikā viņš uzturējās Veimārā, Berlīnē un citur; sekoja literārajai dzīvei, pievērsies publicistikai, literatūras un teātra kritikai.
Pēc Napoleona armijas iebrukuma Vācijā 1806. gadā G. Merķelis bija spiests atgriezties Latvijā, ko allaž atzinis par savu īsto dzimteni. Arī te viņš bija viens no aktīvākajiem žurnālistiem, organizēja un vadīja laikrakstus vācu valodā. 1807. gadā Merķelis apprecējās ar Doroteju Dorndorfu un 1808. gadā nopirka Depkina muižiņu. No 1816. gada līdz 1817. gadam G. Merķelis ir bijis žurnālists Berlīnē, pēc tam atgriezies Rīgā un līdz mūža galam nodarbojies ar žurnālistiku.
No 1817. gada Merķelis bijis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs. 1841. gadā Merķeli ievēlēja par Latviešu literatūras (draugu) biedrības goda biedru.
G. Merķelis mira 1850. gada 9. maijā Depkina muižā Katlakalnā, apbedīts Katlakalna kapos.
Cīņa pret dzimtbūtniecisko iekārtu
Autobiogrāfijā, atceroties daudzveidīgo literāro darbību, Merķelis dzimtbūšanas kritiku atzīst par savas "dzīves saturu". Pret dzimtbūšanu vērsto grāmatu starpā pati nozīmīgākā ir "Latvieši" (1796). Kaut arī zināmas piesardzības dēļ "Latvieši" tika izdoti Vācijā (Leipcigā), tās parādīšanās izraisīja vācu muižniecības neapmierinātību Latvijā. Šajā darbā atkal un atkal atkārtojas doma, ka visi cilvēki ir "brāļi", visiem ir vienādas tiesības tiekties pēc laimīgas dzīves.Merķelis kritizē dzimtbūšanu ne vien no vispārīga cilvēcības principa, bet arī no valstiskuma viedokļa. Dzimtbūšanas apstākļos nevar mērķtiecīgi attīstīties amatniecība, rūpniecība un tirdzniecība. Zinātnes un māksla nīkuļo. Dzimtbūtnieciska valsts ir iekšēji vāja. Pasludinādams zemniekiem brīvību, ienaidnieks tādu valsti viegli iekarotu.
Latviešu senatnes apgaismojums
Par vēstures jautājumiem Merķelis jau raksta grāmatas "Latvieši" pirmajā nodaļā. Bet latviešu tautas dzīvei pagātnē viņš īpaši pievēršas grāmatā "Vidzemes senatne" (1798, 1799). Ar šo grāmatu Merķelis grib rādīt vēsturisku patiesību, lai valdībai kļūtu redzams, cik nenovēršami taisnība prasa labot latviešu tautai nodarīto pārestību. Līdzšinējie vēsturnieki rakstījuši par iebrucēju darbošanos, bet Merķelis izvirza uzdevumu - rakstīt par latviešu tautu.Daiļdarbi
Tiešākais sakars ar latviešu dzīvi ir romānam "Atgriešanās dzimtenē" un teikai "Vanems Imanta".Romānu "Atgriešanās dzimtenē" (1798) veido īsas noveles. Tās stāsta pirmajā personā Vidzemes muižnieks Ludvigs Šprengers. Viņš pirms 35 gadiem ķeizarienes Elizabetes valdīšanas laikā, lai izvairītos no apcietināšanas apmelojuma dēļ, aizbēdzis no Vidzemes, pabijis dažādās zemēs, mūža nogalē atgriežas dzimtenē. Savā romānā Merķelis rāda, ka muižnieku attieksme pret dzimtcilvēkiem palikusi tāda pati kā agrāk.
Teikas "Vanems Imanta" (1802) darbība risinās 13. gs. sākumā. Par to liecina hronikās minētās vēsturiskās personas, kas darbojas vai pieminētas teikā. Centrālais tēls Merķeļa teikā ir latviešu virsaitis Imanta. Teikā dominē autora iztēle. Lai iepazīstinātu lasītāju ar to vidi, kurā risināsies teikas darbība, Merķelis ievadā sniedz izvilkumus no "Vidzemes senatnes" pirmā sējuma par seno latviešu politisko satversmi, reliģiju un priesteriem, ārējo izskatu un apģērbu, ieražām. Arī teikā apgaismes idejas Merķelis pauž daiļdarba formā.